Pēc ilga pārtraukuma - jauna daļa.
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-23-/706431
Šķiet, ka man jāatgūst visa dzīve šīs nedēļas laikā, liekas, ka tā, iztekot septītajai dienai beigsies. Veros uz sarakstu un nesaprotu, ko īsti domāt, reizē baidos no šī izaicinājuma, reizē – iekšā virmo priecīgs satraukums. Varbūt man pirmo reizi dzīvē ir iespēja darīt ko traku, bet normālu. Tas nav satraukums, kas dejo manī, kad apkārt virmo maģija. Es gribu dzīvot sev, nevis citiem.
-Tad ejam? – Kaira nepacietīgi rausta mani aiz džempera piedurknes, it kā tā jau nebūtu gana izstaipīta. Man ir auksti. Kailās plaukstas, turot sarakstu, ir nosalušas un nejūtīgas. Ārā snieg, baltas pārslas vijas virpuļos, uz zemes pārvēršoties par aukstu smilšu un ūdens sajaukumu, sniega kārta ielās vēl neveidojas. Garām traucas mašīnas, zibinot lukturu uguņus, izkārtnēm cauri vijas neona virtenes, veidojot uzrakstus, tie zibsnī un dejo līdz ar sniegpārslām.
Tam visam pa vidu stāv divas meitenes plānos, melnos džemperos, ādas biksēs no Kairas mammas jaunības laikiem, šņorzābakos, kas arī izmakšķerēti no viņas skapja, kas nedaudz spiež purngalos.
-Lorena... – meitene gaužas.
-Eju jau eju, - atbildu, dziļi ievilkdama elpu. Nekad neesmu piedzērusies tā, ka atslēdzas prāts. Reiz ar Kalevu... nē... atkal es par viņu domāju...
-Man vajag piedzerties, - saku ar tikko uzliesmojošu degsmi.
-Tā jau ir cita runa, - Kaira beidzot izdabūj mani laukā no vietas.
Atverot bāra durvis, pretī momentā kā trieciens man pārveļas sasmacis un karsts gaiss, alkahola dvaka, sasvīdušas miesas smārds, cilvēku smiekli un asaras un sīku gaismiņu mestie staru kūļi, kas nepārtraukti skraida pa virtenēm.
-Mums vispār dos dzert? – čukstus jautāju, pieliekusies pie meitenes auss. Viņas acis mirdz.
-Taimo ir mans attāls brālēns. Dos! – Kaira varonīgi atsaucas. - Un tev jau gandrīz ir astoņpadsmit.
-Čau, sīkā! Ko tad tu šeit dari? – Kairu uzrunā pievilcīgs, jauns pusis. Viņam ir rudi mati, kuru nokrāsa ir vairāk sarkanīga kā oranža, un šķiet, ka viņa acis mirdz tādā pašā tonī. Mute ir paplesta smaidā, sveicinot māsīcu.
-Mums ar draudzeni ir darīšanas. Jānoslīcina problēmas.
-Tik agrā vecumā? – Taimo paceļ uzacis, bet lej jau divas pilnas glāzītes ar caurspīdīgu šķidrumu.
-Tas uz tevi neattiecas. Tavs uzdevums ir mūs piedzirdīt, - Kaira šķietami ir pārāk uzvilkusies un aizrāvusies ar šo domu. Viņai tas ir jauns piedzīvojums. Man arī, bet es tikai vēlos aizmirst visu. Negribu vairs just atmiņu uzmācīgo sīkšanu galvvidū un deniņos.
Vairs nedomāju un ceļu pie lūpām glāzīti, un noskaloju rīklē. Tas dedzina, mirkli šķiet, ka nespēju vairs paelpot. Sāku kāsēt, saliekusies līkumā. Kairas roka paceļ augšup manu zodu un iegrūž mutē pipargurķīti, - Uzkost vajag uzreiz.
-Tu laikam to dari ne pirmo reizi, - saku, nolūkodamās, kā Kaira sekundes simtdaļā izdzer glāzīti un apēd siera gabaliņu no trauka, kas sarindoti viscaur uz melnās letes virsmas.
-Pirmo gan, - meitene atsaucas, - redzēju vienā filmā.
-Tehnoloģijas samaitā bērnu prātus, - Taimo nosaka.
-Tehnoloģijas sagatavo mūs dzīvei! – Kaira atsaucas.
-Šoreiz norīšu bez uzkošanas, - saku, bet tā vairs neizklausās pēc manas balss.
Taimo ielej otrās glāzītes. Ļauju, lai alkohols izdedzina visu rīkli un muti. Pamazām tas rada miglainu plīvuru ap bēdām, tās it kā pazudinot. Galva sāk griezties. Ko dara divas glāzītes ar alkoholu.
-Vēl, - saucu. Man patīk aizmirsties.
-Labāk ņemiet visu pudeli un dodieties uz tālāko bāra stūri, tur ir brīvs, - Taimo iegrūž man rokās degvīnu, norādot uz galdiņu tumšā kaktā.
Mēs sēžam, dzeram, smejamies par sazin ko. Galva ir viegla kā dūna, kas izrāvusies no spilvena. Spēju vien domāt, cik man ir labi.
Kaira, kas sēdēja man pretī, apsēžas blakus.
-Mums taču jāpaziņo par savu saderināšanos, - nošļupstu. Šļupstēšana gan man nepatīk, bet vai nav vienalga?
-Izdarīsim to šādi, - saku, turēdama pirkstu pie viņas lūpām, jo Kaira vēlējās ko teikt.
Strauji, cik nu man ļauj alkohola deva asinīs, aplieku roku viņai ap kaklu un piespiežu lūpas viņas lūpām, un iekliedzos pilnā balsī, - Mēs esam saderinā...
Mani pārtrauc spalgi smiekli no galda pretējās puses, tur lokās Kaira, cenzdamās noturēties sēdus no smieklu lēkmes.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-25-/721503
