Esmu palaidusies slinkumā, bet, nu, kad jau dzīvē pašai viss nostabilizēsies, tad jau gan nodaļas būs regulāri, gan interesantākas, kurās turpināšu risināt noslēpumu saistībā ar Kalevu.
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-24-/720005
-Uzdevums izpildīts! – Kaira sauc pilnā balsī. Ja es nenoskūpstīju meiteni, tad tas bija cits cilvēks. Tas cits noteikti sēž man blakus, jo zem manas plaukstas ir silta āda. Manas spriešanas spējas ir tiešām apbrīnojamas, par reakcijas ātrumu nemaz negribas domāt. Pat neesmu atvērusi acis, lai apskatītos, ko esmu izdarījusi. Reibums dara savu. Šķiet, ka alkohols izdedzinājis ne tikai rīkli, bet arī daļu no smadzenēm.
-Tu esi ļoti jauka, tiešām, bet es gribēju aprunāties ar Kairu, - kāda balss man saka. Atveru acis. Un man blakus sēž Taimo ar smīnu uz sejas. Momentā gribu palīst tur pat zem galda un nelīst laukā. Tikmēr Kaira pilnā balsī smejas, salīkusi deviņos līkumos. Viens uzdevums no saraksta tiešām ir izpildīts, bet tas nebija plānots tādā veidā.
Un tad es pamanu Kalevu. Viņš sēž bāra otrā stūrī, iepretim mums. Sejā jaucas aizkaitinājums, dusmas un izsmiekls.
-Mums jāiet, - saku draudzenei un aiz piedurknes velku viņu projām, - parunāsi ar savu brālēnu vēlāk.
-Piedod, Taimo, bet man, redzi, ir neatliekamas darīšanas, - meitene atsaucas, kad esam bāra vidū jeb tuvāk izejai. Man pietika ar vienu acu uzmetienu Kalevam, lai būtu acu mirklī skaidrā, adrenalīns un dusmas brutiski pārmāc alkaholu un vārās asinīs.
Kā viņš izkļuva no Elles? To es nezinu, bet viens gan man ir skaidrs, ka viņš pēc iespējas ātrāk ir jānogalina. Tikai – kā? Kas Ellē miris, tur arī paliek. Punkts.
-Tev prātā jauni piedzīvojumi? – Kaira aizgrābti jautā.
-Nē, mēs ejam mājup, šodienai pietiks, - nikni izgrūžu. Protams, viņa nav vainīga pie tagad notiekošā, bet es nesēdēšu vienā telpā ar Kalevu. Ar zvaniņu skaņu atveru durvis, un mūs momentā apņem auksta vēja brāzma, kas liek aizcirsties elpai. Ir auksti, mežonīgi auksti, bet mājās ir jātiek.
-Nu, baigā tu esi, - Kaira nošļupst. Neko neatbildu, jo rīt viņa šo tāpat neatcerēsies.
Cauri dzeltenajām laternu gaismām, slapja sniega virpuļiem un kupenām brienam uz mājām. Pavadīšu Kairu, tad došos pati uz savām, kur man īsti negribas atgriezties, jo sekos pārmetuma pilni skatieni no brāļa. Es vairs viņu nesaprotu. Vienā mirklī Mets tēlo dižciltīgo un cietsirdīgo Sargu, bet jau nākošajā asaraino brāli, kas cīnās, lai paturētu māsu pie sevis.
Pametu meiteni pie viņas mājas piebraucamā ceļa. Šķiet, ka viņa ir nolēmusi ar mani vairs nerunāt, jo ieiet mājās, pat nepaskatījusies uz mani. Savelku piedurknes pāri plaukstām, cenšoties saglabāt kaut nedaudz siltuma. Ceļš liekas bezgalīgi garš.
Vēja šņākoņai pa vidu jaucas Kristofīnes saldā dūdošana par Paradīzes vārtiem, kas mani jau gaida, par manu samezgloto un sarežģīto dzīvi. Viņa var to izbeigt. Tomēr, tā ir dzīves īstā būtība – sasniegt uzvaru caur grūtībām, nevis padoties, parakstot, ka dvēseli atdod Nāvei. Jā, man neiet visai spīdoši, bet ir jāmēģina. Pat tagad šis nolāpītais kāpiens ir jāpievar, lai gūtu uzvaru, kas būs iekrišana siltā gultā un ieritināšanās segās.
Beidzot nonākukalna virsotnē, mājā deg gaismas, kas met siltas ēnas sniegā ap ēku. Dārzs izskatās fantastiski, koši sarkanās rozes izskatās asiņojam uz baltā sniega fona. Katrs koka zars ir apvīts ar baltu pavedienu, uz kapakmeņiem un statujām krājas sniega pūkas.
Tā vietā, lai ietu mājā, ieeju dziļāk dārzā, un man kļūst patīkami silti. Klusums un miers, pat Kristofīne mani netraucē. Notraušu sniegu no maza soliņa blakus vecmammas kapam, uz kura ziedus vēl nav nobirdinājusi roze ar maigi rozā ziediņiem. Emīlija Hanta. Pie enģeļa skulptūras pamatnes vēsta maza plāksnīte.
Nav prāta darbs gulēt laukā, kad ir tāds sals, snieg un esmu ģērbta vien džemperī un biksēs, bet nespēju pretoties tam spēkam, gribas vienkārsi apgulties un gulēt. Apkārt ir tik skaisti. Plaksti vairs neturas vaļā. Atbalstu galvu uz rokām un ļaujos, lai nebūtība mani pārņem.
***
Pamostos savā istabā. Tās pašas sienas, griesti, gulta. Varbūt sapņoju, varbūt ne. Galvā neraisās nekādas domas, tā ir reizē tik tukša un smaga. Segas siltums ir patīkams, negiribas rauties no tā laukā, lai visu noskaidrotu. Šis dullums ir tīri labs, jo nemaisās sliktās domas pa galvu, zinu, ka ir kādas problēmas, negācijas, bet tās nešķiet reālas, it kā tās tikko būtu nosapņojusi.
Tad tās kā auksta ūdens šalti uzgāžas man virsū, kad sastopos ar brāļa acīm.
-Nu, - viņš izmet asi un dzēlīgi.
-Man tev nekas nav jāskaidro, - atbildu.
-Tas jau nekas, ka tevi soda par slepkavību ar pāraudzināšanas skolu, tas jau nekas, ka tā vietā, lai tu kravātu somas vai censtos izpētīt skolas režīmu, tu aizej projām, neatnāc atpakaļ un, dvakodama pēc alkahola, vārties dārzā ar svešām drēbēm mugurā, lai gan melnais ir patīkama pārmaiņa, - brālis lasa morāli.
-Un es to nezinu, - atrūcu.
-Prieks, ka es to uzzinu tā – pēkšņi. Eju meklēt Klemensu dārzā, bet kaķa vietā atrodu tevi. Durvis mājai mēs taču nekad neslēdzam.
Neatbildu, pagriezdamās projām no brāļa morālēm. Tās ir manas problēmas, ne viņējās. Viņam kā Sargam būtu jāstrādā pie tā, lai nogalinātu Kalevu. Man – kā tikt galā ar savu dzīvi. Visi mani ar varu velk atpakaļ, kamēr es pati gribu tikt projām.
Durvis atveras un aizveras, Mets ir projām. Negribīgi izlienu no gultas, mans skatiens apstājas pie melnā mēteļa, kas stāv uz gultas kājgaļa. Tas nav ne Meta, ne mans. Vakar es biju vien šajā džemperī, kas man mugurā. Uzmanīgi pieeju tam klāt un pasvārstu pirkstos. Smarža. Tā smaržo melnās orhidejas, ko smarža atgādina veca pergamenta aromāta un vaniļas sajaukumu.
