Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #89
Mēs visi bijām ļoti pārsteigti, kad zvaigznes debesīs sāka haotiski mirkšķināt. Mēs bijām ļoti satraukušies, kad uzzinājām, ka tās ir acis nevis zvaigznes.
Mana istabas biedra ledusskapis naktī sāka kratīties. Es viņam ispēru un teicu, lai viņš iet atpakaļ gulēt.
Tur viņa bija, sieviete kuru mīlu no visas sirds. Viņa gulēja kaila, asins baseinā. Kad es izģērbos, lai viņai pievienotos, sekoja jautājums, mierīgā, ikdienišķā balsī:” Cik šoreiz nācās novākt, lai piepidītu baseinu?”
Es pabeidzu manu pēdējo eksāmenu tikai piecas minūtes pirms laika beigām un jutos patīkami atvieflots. Tad es papīru apgriezu otrādi, lai iesniegtu. Šajā mirklī es nosirmoju, jo ieraudzīju, ka otrā pusē ir vēl jautājumi.
Viņa stāvēja pie šosejas jau veselu mūžību, prātodama, kāpēc neviens neapstājās priekš skaistām stopētājām. Ja viņai vēl būtu acis, viņas pūstošās smadzenes gan jau spētu saprast to, ka viņas stopējošā roka ir nopuvusi nost jau pirms vairākām nedēļām.
Pēc visām sāpēm un pūlēm, mamma man pateica, cik daudz labāk viņa jūtās pēc tam, kad tēvs aizgājis. Laikam jau manis iedotais caurejas līdzeklis palīdzēja.
Kādreiz es ļoti baidījos no tumsas un visiem briesmoņiem, kas tjā varētu slēpties. Šīs bailes man palika līdz es sapratu, ka briesmoņi nekur nepazūd un paliek savā vietā arī tad, kad gaisma ieslēdzās vai parādās.