Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #82
Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #831
Es nezinu kāpēc es paskatījos uz augšu, bet, kad es to izdarīju es redzēju viņu tur. Viņš stāvēja pret manu logu. Viņa piere atpūtās pret stiklu un viņa acis bija mierīgas un gaišas un viņš smaidīja ar lūpukrāsas sarkanu, multenīgu smīnu. Mana sieva gulēja otrajā stāvā, mans dēls bija savā gultiņā un es nespēju pakustēties, jo biju sastindzis un vēroju viņu blenžam uz mani caur stiklu. Ak, dievs nē. Viņa smaids ne reizi neizkustējās, bet viņš pacēla roku un slidināja to pār logu, vērojot mani. Viņa matētie mati un dzeltenīgā āda un seja bija labi redzami caur logu. Es nespēju izdarīt neko. Es tikai stāvēju sastindzis, pēdam, joprojām, esot krūmos un šņukstēju skatoties manā mājā. Viņš stāvēja pret manu logu.
Henrijs pārliecās pāri gultas malai, rituāls, kuru viņš darīja kopš viņš ievēroja ēnas dejojam apkārt viņa istabai un dzirdēja klusu vīru čukstam no viņa drēbju skapja aizmugures. Viņs pārbaudīja katru kvadrātcentimetru no viņa istabas, katru nakti un tikai tad spēja sajusties pietiekami drošs līst gultā un iemigt. Bet pirms izslēgt viņa naktslapmu, viņš vienmēr pārliecās pār gultu un paskatījās vai kaut kas neložņā zem tās. Cerot neieraudzīt seju, kas skatās viņam pretī Henrijs palūrēja zem gultas. Henrijs ievēroja pēdas viņa gultas otrā pusē, vienu paceļoties gaisā, kamēr to īpašnieks piecēlās no grīdas un ierāpās Henrija gultā.