Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #81
Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #821
Es skatījos uz manu meitu, kura sēdēja asiņainā peļķē un tad paskatījos uz jaunās sievietes ķermeni, kurš auksts un nedzīvs atradās pie manas meitiņas kājām. “Viņa neprastu taisīt nūdeles kā man tās patīk,” mans enģelītis protestēja un ja godīgi, kā gan, lai es esmu nikns uz kādu, kas runā tik maigā un patīkamā tonī?
Mēs pavadījām divas dienas pārmeklējot visu mežu, lai atrastu Fosteru bērnus. Es varēju viņiem pastāstīt, kur bērnus meklēt, bet tad viņiem būtu pieticis skābeklis.
Mana mamma un tētis vienmēr aizliedza nodarīt pāri cilvekiem. Bet fīrers saka, ka raudošās un trīcošās būtnes manā priekšā nav cilvēki bet gan žurkas un žurkas mirst visu laiku.
Tas kretīns pārbiedēja manu mazo māsiņu līdz nāvei. Un tagad viņš grīļojoties tuvojās man, nēsājot manas māsiņas ādu.
Es pabeidzu apli no sāls un atvieglots ieslēdzu sevi iekšā mājā, pārliecināts, ka nakti varēšu pavadīt drošībā. Es pamodos no lietus un negaisa ārā aiz loga, un zemas, draudīgas balss, kura čukstēja:”Sāls ar laiku izšķīst.”
Lietus līst un bungā pa tavu jumtu, logu un palodzi. TU mierīgi, neko nenojaušot sēdi pie datora, lasi rakstus internetā un klausies mūziku. Tu sadzirdi bungas un brīnies kā tas var būt, jo tavā dziesmā bungu nav un, dzīvojot privātmājā nevajadzētu dzirdēt, ko dara kaimiņi, kuri dzīvo pāris simtus metru no tevis. Bet bungas kļūst skaļākas un skaļākas, līdz tu saproti, ka tās skan turpat aiz tava loga. Tu paveries loga virzienā un viss lēnām sāk satumst.