Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #76
Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #771
Es, joprojām, atceros nakti, kad tētuks skatījās zem gultas, sakot:” Dženij, nav tādas lietas kā briesmoņi zem gultas.” Dženija, vienmēr bija gudrāka par citiem bērniem savā vecumā un neizdvesa ne skaņu, kad es parāvu viņu zem gultas. Viņa zina, ka man patīk ēst klusumā.
Bībeles koledžā, viņi mācīja mums, ka bērni, kas nomirst jaunāki par 8 gadiem, nav spējīgi grēkot, tāpēc dodās pa taisno uz paradīzi. Kad es skatījos kā deg bērnudārzs, es sajutu patīkamu sajūtu, apzinoties, ka šīs ir viņu pēdējās ciešanas, ko viņi jebkad izcietīs.
Vienīgā kaitinošākā lieta par viņa raudām, bija tas, ka viņš nepārstāja blenzt man acīs. Kad es ietriecu nazi viņa rīklē, mani sašāva tas, ka es ievēroju to, ka burti uz viņa krekla ir apgriezušies otrādi.
Es un daži mani draugi aizgājām uz pamestu psiheni. Tas bija naktī un mēs no šī ceļojuma negaidījām neko daudz. Mēs atlauzām vienu no ar dēļiem aizsistajiem logiem un ierāpāmies. Kad mēs ierāpāmies viss ko mēs dzirdējām bija runāšana. Mēs, pieņēmām, ka šeit, kāds ir, tapēc sekojām skaņai. Kad mēs gājām caur gaiteni, varēja dzirdēt kaut ko līdzīgu tam kā sieviete čukst:”Kāpēc tu paņēmi manu mazulīti” atkal un atkal. Šajā mirklī es manāmi trīcēju un mums šķita, ka atradām no kurienes nāk skaņas. Mēs ieejam telpā un tur atradās milzīgs būris, apmēram tāds kā parasti ir dzīvniekiem transportēšanai, bet šis izskatījās cilvēka izmērā.
Būt vampīram nav nemaz tik traki. Būt vampīram un strādāt asinsbankā – ideāli, galvenais, lai tevi nepieķer darbā dzeram.