Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #75
Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #760
Pie durvīm ir garš svešinieks, kurš dauza pa durvīm. Drīz viņš uzzinās to, ka viņš nekad netiks ārā.
Mana bijusī man visu laiku seko kopš pašķīrāmies divas nedēļas atpakaļ. Godīgi sakot, tas mani nepārsteigtu ja neskaita faktu, ka es viņas līķi apraku pagalmā pats savām rokām.
Pagātnē, šad un tad ātrajās ēstuvēs klienti atklāja savos ēdienos cilvēku ķermeņa daļas. Gaļas ražotāji ir krietni uzlabojuši savu darba kvalitāti pēdējos gados.
“Ātrāk, ātrāk!” mans dēls kliedza, kad mēs braucām pa šoseju. Tiesa, viņš nezina to, ka es pārgriezu bremžu kabeļus, pirms mana krāpniece sieva iesēdās auto.
Pareģis uzrakstīja frāzi “Santa is coming” (Santa nāk). Kad debesis kļuva sarkanas un plaisas zemē sāka plesties platākas, es sapratu, ka pareģim piemīt disleksija.
Mani nenobiedēja tas, ka koks kaimiņu pagalmā izskatījās pēc milzīgas, kapucē tērptas figūras. Mani nobiedēja tas, ka tad, kad es pamirkšķināju, tas atradās manā pagalmā.
Es biju šokā, kad mana meita pateica, ka pelēkais vīrs viņai nodarot ļoti sliktas lietas. Es vienmēr centos būt maigs.
Mūsu ģimenes pusdienu laikā, mana māsa paziņoja, ka vēlās vēl vienu bērnu. Bet Nana, bija ātra un nomierināja manu māsu:”Pabeidz to, kas jau ir uz tava šķīvja, pirms prasi otro, mīļumiņ.”
Vai tu zini to sirdi stādinošo sajūtu, kura rodās, kad saproti, ka esi kaut ko pazaudējis? Tieši šādas bija manas sajūtas, kad es biju spējis aizmukt no psihopāta, bet taustoties kabatā, sapratu, ka esmu pazaudējis māju atslēgas.