Tulkoti, īsi šermuļus uzdzenoši stāstiņi #34
Katru vakaru, kad es skatos uz savu drēbju skapi es jūtos neomolīgi. Es redzu seju blenžam uz mani, bet vienmēr aizdzenu šo sajūtu, domājot, ka tā ir tikai mana iztēle. Kādu vakaru es redzeju ne tikai seju, bet saņēmu arī atbildi. TUK, TUK. “Kas tur ir?” Oretī tikai skaļas elsas. “Es prasu, kas tur ir?” “T..tt..tavs...” “Kas mans?” “Tavs draugs.” “Un kāpēc tu esi manā skapī?” “Es gaidu tevi!” Laikam jau tā nav mana iztēle.
Guļu. Mierīgi elpoju. Sega aptinusies ap mani, padarot mani siltu un jauku. Roka lien augšup pa manu kāju. Aiztiek manus matus. Slīd pa manu seju. Novieto sevi uz mana kakla. Piespiežās. Nevaru pakustēties. Nevaru paelpot. Mans sapnis tagad ir murgs.Es atveru acis. Tā ir tikai maza meitenīte. Bāla, ar melniem riņķiem ap viņas niknajām acīm. Gari, melni mati kutina manu seju. Viņa atlaiž. Es atkal varu elpot. Es pavadu visu atlikušo nakti bailēs. Tagad nāksies redzēt viņu arī rītdienas naktī.
Mana ģimene ēd pusdienas pie ēdamistabas galda. Manā pagrabā ir sieviete, kura skumst dēļ sava brāļa zaudējuma. Mans tēvs un māte dodās mierināt viņu un jautāt vai viss ir labi, lai arī mēs zinām, ka nav labi. Istabā kur esmu kopā ar maniem brāļiem ir klusi. Pēkšņi mēs dzirdam skaļu, sāpju pilnu kaukšanu. Mums kļūst skumji, ka šī sieviete ir tik nomākata. Tad atgriežās mamma un tētis. Es jautāju vai sieviete raudāja. Viņi abi izskatās apjukuši un saka, ka viņa neraudāja.