Ar video apakšā.
Nu lūk ar to viss beigsies... Mana niecīgā dzīve tiks sagrauta no būtnes, kura zina tās īsto vērtību. "Nekas nav vērtīgāks par dzīvi. Izbaudi to, kamēt tu to spēj." viņas teiktie vārdi. Bet varbūt es esmu to pelnījis?
"Apstājies!" kliedziens ielauzās manā apziņa, "Lūdzams, beidz!"
Un es nokritu. Es aizrautīgi centos ieelpot gaisu, kurš tika man atņemts. Spēks bija man atņemts, bet dzīvība caur manām vēnām vēl plūda. Kāpēc viņa apstājās? Vai tiešām nevarēja pabeigt iesākto?
Acis nespēja neko saredzēt. Tikai tumsa un viss. Uztraukums pārņēma manu dvēseli. Tā vien likās, ka es tieku sodīt par visu, ko esmu izdarījis šai dzīve. Par visu...
"Dominik!" maiga balss iesaucās, "Piedod... Es... Es tik.. tik gribēju... ēju tevi ie... iebiedēt..."
Uz vaigiem sajutu asaras. Tās lēnām apņēma visu manu seju. Uz krūtīm sajutu smagumu. Dzirdēju klusu raudāšanu un vārdu murmināšanu. Siltums pārņēma manu ķermeni.
Mana roka tika saspiesta. Viens šīs pieskāriens un es sapratu, ka mani gaida. Tā bija cerība, ka es pamodīšos. Ka viss būs labi. Ka es būšu atkal es. Taču vienlaikus tas bija sāpīgs. Pieskāriena īpašnieks vairs neticēja brīnumam. Priekš viņa es biju miris.
"Vi... Vi..." es centos saņemties spēka, "Viss ir... labi..."
Un iestājās klusums. Sajutu, ka smagums no krūtīm pazūd, rokas tvēriens tiek atlaist un asaru jūra pazuda.
"Piedod..." balss ierunājās, "Es pazudīšu..."
Es centos atvērt acis. Es gribēju redzēt viņu. Es zinu, kas tā ir, bet es gribu viņu redzēt.
Acis atvērās un man pavērās apbrīnojams skats. Sudraba gaisma izkliedēja apkārtējo tumsu. Tā vien likās, ka stari izlaužas cauri melnumam, cenzdamies tos neievainot. Gaismu izstaroja būtne, kuras gaita bija tik viegla, bet vienlaikus tik ievainota un sāpīga.
"Sāra... Neaizej..." nočukstēju, mēģinādams piecelties.
Un būtne apstājās. Un ar to sāka izgaist gaisma. Tumsa atsāka piepildīt telpu. Es nezinu, kur atrodos. Man nav ne jausmas, kas notiek. Ne elle, ne debesis. Bet es negribēju būt te viens.
"Tevi gaida Samanta...." sāpju pilna atbilde tika dota man.
Un sudrabs sāka izgaist. Zelta gaisma apņēma manu augumu.
"Nāc man līdzi..." man aiz muguras skanēja tik pazīstama balss.
Jau pēc mirķa mans skatiens bija pievērst būtnei, kuru ieskauj siltums.
"Tu nespēji dzīvot bez manis. Es negribu tavu nāvi, bet es arī negribu tavas mokas. Esmu cietsirdīga, bet es nespēju arī dzīvot tā. Es gribu būt ar tevi. Un tikai ar tevi, " Samantas balss bija tik gaidīta, tik sen nedzirdēta, tik mīļa.
Es biju gatavs visu pamest. Nāve nav tik slikts variants. Es to vienmēr vēlējos. Es to taču vienmēr esmu gribējis.
Sperot pirmo soli tuvāk Samantai, zelts sāka iesakut manu ķermeni. Katrs solis likās vieglāks par otru. Mūs atdalīja tikai pāris metri no laimes.
"Pieskaries man un viss mainīsies," Samanta ierunājās.
Tik mierīga balss. Viņa izskatījās tik laimīga. Viņas burvīgais skatiens. Samanta nebija mainījusies. Tik pat skaista. Tik dzīva. Mani tik pat ugunīgi kā agrāk. Viņas dzidrās acis pētīja mani.
"Viss..." klusi ierunājās tumsa.
Tas varētu šķist muļķīgi, bet runāja tiešām tumsa. Es nezināju, kāpēc es to zinu, bet tā tas viss bija.
Acu kaktiņos manīju blāvu sudraba gaismu. Sāra...
Es pagriezos un redzēju, kā meitene sabrūk. Tā vien likās, ka tumsa viņu iznīcināja, izraudama katru šunu no viņas dvēseles. Briesmonis bija izgaisis. Bija palicis tikai enģelis.
"Dominik... Nāc pie manis..." Samantas ierunājās, bet tam vairs nebija nozīmes.
Es skrēju uz Sāras pusi. Man viņa jāizglābj. Man tās jāizdara.
"Dominik!" apkārtne iesūca zelta silueta saucienu.
"Sāra!" iesaucos, pieskriedams pie sabrukušās būtnes un apķerdams viņu.
Meitene pagriezās pret mani un apķēra mani. Sajutu aukstumu, ko izdaroja Sāra. Blāvā sudraba gaisma kļuva aiz vien spilgtāka, pārspēdama pat zelta starojumu.
"Tu tātad izvēlējies viņu..." sāpīgi ierunājās Samanta, "Tātad viņa..."
Un siluets sāka izgaist. Zeltums pazuda, atstādams tikai tukšumu.Mani pārņēma doma "Ja nu es izdarīju nepareizu izvēli? Ja nu?"
"Kāpēc es?" Sāra ierunājās, "Kāpēc tieši es?"
"Nezinu..." tāda lūk bija mana atbilde.
"Tu varēji izvēlēties Samantu..."
"Es tevi izvēlējos," atbildēju, "Es gribu tevi glāb..."
"Ne elle, ne paradīze. Ne velns, ne dievs par to atbild. Ne tu, ne es," Sāra sāka kaut ko teikt, bet ne brīdi neatlaida mani, "Glābt manu spēj visi un neviens. Ja viņa uzzinās, tad mirsi arī tu. Bet viņa to jau zina."
"Sāra, tu par ko runā?" ieņēmu plaukstās viņas seju. Nekad nebiju redzēju, kā tā spīdētu acis.
"Neuzticies nevienam. Neuzticies nekam. Netici acīm. Netici ausīm. Netici taustei. Netici smaržai. Netici nekam. Uzticies tikai dvēselei un zvaigznēm. Seko sirdi, bet ne prātām."
"Es nesaprotu... Es nesaprptu neko no tava teiktā.... Neko... "
"Laika vairs nav...." viņas atbilde un asaras sāka rotās viņas seju kā pērles.
"Nevajag tā..." apķēru viņu stingrāk, "Ko man darī..."
Sāra izgaisa manā apķērienā.
"Sāra... Sāra...SĀRĀ! NĒ!" iekliedzos un sabruku.
"Mementote sermonis..." gaisu piepildīja šie vārdi. Tie atkārtojās un atkārtojās. Līdz brīdim, kad mani apskāva tumsa un viss sāka izgaist.
Iepriekšējā daļa:
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tu-izvelejies-nepareizo-5/649267
