^.^
Uzmanību! Teksts satur vienkāršrunas vārdus!
Enjoy!
Vecīt... Mierīgi. Vajag apdomāt visus iespējamos variantus, ko tagad iesākt. Uzrakstīt Amandai, lai nenāk? Viņa tik un tā atnāks. Tāda nu ir Amanda. Izdzīt Ešliju? Viņa mani dzīvu apēdīs par tādu izdarīšanos. Blondīne, bet tomēr cietsirdīga tādās lietās. Varbūt ielīst skapī un cerēt, ka tikšu uz Nārniju? Noteikti... Dominik! DOMĀ!
Ideja!
Ieskrienu virtuvē un sāku meklēt visu nepieciešamo manam "plānam". Virve, skočs. Pietiks... Cerams...
"Ešlij!" ieejot istabā, samāksloti stingrā balsī ierunājos, "Vai esi gatava?"
"Kam?" viņa pievērsa man skatienu, bet ieraugot man rokās mantas, pasmaidīja, "Vienmēr..."
Es steidzīgi ķēros klāt Ešlijai. Piesēju viņas rokas klāt gultai, muti aizlīmēju ciet un ieslēdzu mūziku. Ešlijai var nepatikt, bet tas jau ir viņas problēmas.
Zvans pie durvīm. Jebats, Amanda klāt!
Ātrā solī izeju no istabas, gaitenī paķerot Leo nomesto kreklu. Nevar takš sagaidīt nelūgto ciemiņu pusplikam.
"Sveiki!" Amanda jautrā balsī ierunājās, rokās turēdama maisiņu ar augļiem.
"Khem.. Khe.. Svei... Sveik... APČIII!" centos būt pēc iespējas slimāks, lai beibe neizdomātu ieiet dzīvoklī.
"Mazais, tev gan nav labi..." Amanda nopūtās, "Še, cerams, ka palīdzēs..."
Tagad rokās turēju tos nolādētos augļus, kuru dēļ atnāca Amanda.
"Vai tev kaut kā palīdzēt? Sagatavot vistas buljonu vai ko tamlīdzīgu?"
"Viss ir labi, Amanda," uzsmaidīju, "Ej vien mājās. Lai tu tik nesaslimsti..."
"Nu nezinu..." tā kuce negrib iet uz mājām. Vēl nedaudz un es sajukšu prātā.
"Es ieiešu karstā vanna, sadzeršos zāles un gultā. Ko tu tad pie manis darīsi?" centos runāt mierīgi, bet ar slimnieka izskatu.
"Nu labi..." beidzot viņa padevās, "Bet tikai uz reiz gultā, Ok?"
Tu nevari pat iedomāties, kā es tagad lidošu uz gultu.
"Atā, beib," ātri atbildēju un aizvēru durvis.
Tagad pie Ešlijas... Pat negribu iedomāties, kas Ešlijai ir prātā...
Novelku kreklu un nometu to pie durvīm. Ieejot iekšā, es ieraugu, ka Ešlijai pat acis sāka spīdēt. Cik noprotu, neko tādu viņa nav darījusi ar saviem pārējiem loveriem.
Es pieeju pie Ešlijas. Tik bezpalīdzīga... Tik neaizsargāta... Ar viņu varētu tagad darīt visu, ko vien gribu. Vienā brīdī visas manas problēmas varētu būt atrisinātas. Viens mirklis un viss...http://spoki.tvnet.lv/pievienot-rakstu
"Pat nedomā..." istabu pārņēma pazīstami čuksti.
Es automātiski apgriezos apkārt, meklēdams, no kurienes nāk tā blass. Neviena nav. Tukšums. Tikai es un Ešlija. Manu uzmanību pievērsa nepabeigtais Sāras portrets.
Mans skatiens bija pievērst darbam.
Sāra nebija tādā pozā, kad es zīmēju. Glezna nebija tāda.
"Bu!" pēkšņi pagriezās galva un Sāras seja, ja to var nosaukt vispār par seju, vērsās uz mani ar asinskāru skatienu.
Tā vairs nebija normāla seja. Daļēji sapuvusi, daļa kaulu redzama, āda tik bāla. Bet acis... Viņas burvīgās acis bija... prom... Tumsa bija kļuvusi par viņas redzi.
"Es tev vairs nepatīku, maita?" Sārā ierunājās, tik mierīgā balsī, ka tā vien likās kā agrāk, "Nepatīk mans izskats, babņik?"
Un glezna kļuva dzīva. Būtne nāca man pretī. Tā vairs nav Sāra... Pretī man stāvēja kaut kas starp zombiju un porcelāna lelli. Tam jābūt biedējošam, bet es... Es redzēju noslēpumu. Skaistums un bailes vienā. Diena un nakts. Jiņ un Jan.
Bailes un eiforija pārņēma mani. Nekad tādu nebiju jutis. Nekad.
"Sa..." nepaspēdams izteikties, tiku apraut.
Lai gan būtne stāv man pretī, es jūtu, kā tieku apķerts ap kaklu. Tieku uzraut gaisā. Elpa. Gaiss. Man. Man to vajag...
Kārtējo reizi viss saplūst. Aptumšotais prāts. Elle.
