Sveikiņi! Ilgi nav bijušas jaunas daļas, taču es turpinu rakstīt. ;) Negribu uztvert visu tā, ka man būtu katru dienu jāliek vismaz viena daļa, es nekad neesmu teikusi, ka tā darīšu. Jo arī tad stāsti kļūtu nekvalitatīvāki. °Vērtējat un izsakat savas domas! Iepriekšējā daļa- http://spoki.tvnet.lv/literatura/Traka-Vasaras-Nometne-25/690591
Es sāku ēst nopirkto šokolādi, līdz uz mājiņu atnāca arī Rūta. Nedaudz piebremzēju, bet tad atsāku ēst. Ja viņa gribēs iedošu, neesmu jau skopule. Tā nu pirmo šokolādes tāfelīti biju apēdusi un sāku ēst nākamo. Drīz vien jau arī tā bija notiesāta un ķēros pie trešās. Rūta tikai dīvaini skatījās uz mani.
- Zini, nevajadzētu vienā reizē ēst tik daudz šokolādes.. Tas nav īsti labi.. Kas tu esi galīgā badā? Tikko taču bija brokastis!- , Rūta skatījās manī un nopietni runāja.
- Kāpēc tev mani jāmāca? Gribu un ēdu... Pēkšņi tev sāka interesēt, tas ko es daru. Pēdējās dienas tev par to bija pilnīgi vienalga.- , es biju nedaudz dusmīga un plēsu nost šokolādes gabalu un tuvināju to mutei.
- Labi, labi. Es tikai centos tev palīdzēt. Un tu uzreiz sāc apvainoties.- , Rūta izklausījās nedaudz skumja.
Man tagad uzlabojās garastāvoklis, tas bija pārsteidzoši! Šokolāde atgrieza man dzīvesprieku.
- Neēd vairs, tev sāpēs vēders, Elizabete.- , Rūta teica.
Es neatbildēju. Gan jau , ka kuru katru brīdi uzradīsies pārējie un sāks Rūtai teikt , ka nevajag pavadīt laiku ar nenormāliem cilvēkiem. Tas kaitina.
Es klusēju.
- Tu tiešām apvainojies? Kā tad tu pati justos , ja tev visu laiku pārmestu , ka draudzējies ar vājprātīgu cilvēku un nedraudzētos ar tevi? Tevi tas nesatrauc, bet mani gan... - , Rūta skaļi teica skatoties tieši man acīs.
- Ak tad tā tavuprāt ir īsta draudzība! Pakļauties tam visam stulbajam baram.. Zini, ja tev tiešām tā draudzība ar mani būtu tik svarīga , tad tev būtu pilnīgi vienalga , ko tie pārējie saka.. Izskatās , ka tu uzskati mani par vājprātīgo..- , es secināju.
- Izskatās , ka tu neesi īpaši normāla.- , Rūta teica.
- Vajadzēja sapīties ar to Dāvidu, sabojāja tev visu nometni un sabojāja attiecības ar draugiem.- , Rūta noteica un aizgāja , taču pēkšņi atkal atgriezās pie durvīm.
- Un, lūdzu neēd to šokolādi. Nopietni.- , viņa pateica un aizgāja.
Ak vai ! Es noburkšķēju un nolauzu gabaliņu no šokolādes, garšoja labi. Puisi man var atņemt, draugus arī , bet ne jau šokolādi...
Apgūlos gultā un nedaudz aizsnaudos. Miegs bija ļoti salds, taču pēkšņi mani no miega iztraucēja Zane.
- Elizabete, celies , celies , ātri!! - , Zane stresoja.
- Kas ir noticis?- , es miegaini purpināju.
- Ak šausmas! Kā tu izskaties?- , Zane nobrīnījās mani redzot.
- Kas tad tik traks?- , es nesapratu.
Gāju spoguļa virzienā. Ak vai! Ko es ieraudzīju skatoties spogulī.. Nogurušu meiteni ar izspūrušiem matiem un noķellējušos ar šokolādi! Kā es tā varēju atļauties izskatīties! Kas ar mani bija noticis?
- Tu sakopies un es tikmēr tev ātri mēģināšu izstāstīt, kas par lietu!- , Zane satraukta bļāva, lai arī es no vannas istabas dzirdētu.
Kas gan varēja būt tik steidzams un neatliekams?
- Dāvida vecāki ir šeit un viņi vēlas runāt ar tevi!- , Zane teica.
Vienā mirklī mana sirds apmeta kūleni no prieka un tad sažņaudzās... Kāpēc Dāvida vecākiem esmu vajadzīga?
-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------
;) Komentējat!
