Labs vakars, spoki! Ļoti atvainojos, ka tik ilgi nav bijušas jaunas daļas, taču tas nenozīmē, ka es neturpinu rakstīt. Ceru, ka patiks. Ja ir ko teikt, rakstat. Es būtu priecīga ja jūs ieteiktu vēl kaut ko , kā man vēl uzlabot šo stāstu. Iepriekšējā daļa- http://spoki.tvnet.lv/literatura/Traka-Vasaras-Nometne-24/689439
Nākamās dienas bija briesmīgas.. Viss bija pelēks un vienmuļš, jo Dāvida vairs nebija.. Joprojām nespēju tikt ar sevi galā un piedot pati sevi.. Es ar savu nolaidību biju pazaudējusi sev tuvu cilvēku...
Un visļaunākais jau bija tas, ka arī Rūta ar Zani mazāk runāja ar mani. Es nezinu, kas viņām pēkšņi tā lika mainīt attieksmi pret mani. Laikam jau tas, ka es lielāko daļu sev mīļos cilvēkus atstumju , nepatiesi apvainoju un beigu beigās- arī pazaudēju.
Dienas ritēja un nometne man vairs nedeva it nekādu prieku.. Es apsvēru domu braukt mājās, taču nezinu, vai man atļaus.. Visticamāk, ka nē. Mamma ar tēti noteikti domā, ka ja jau ir samaksāts, tad ir jāpaliek līdz beigām. Tādi viņi bija. Taupīgi, taču pagalam mīļi un iejūtīgi vecāki. Zvanīju mammai.
- Čau mammu! Vai tu vari tagad runāt?- , es jautāju. No sirds ceru, ka mamma nepamanīs, ka esmu noskumusi.
- Protams mīļumiņ, es varu runāt. Bet vai tev viss ir labi? Tu izklausies tāda saskumusi... Stāsti, kas uz sirds Elizabete.- , Nu protams. Es cerēju, ka mamma neko nemanīs, bet mammas paliek mammas. Viņas perfekti pazīst savus bērnus un no viņām neko nevar noslēpt.
- Mamm, viss ir labi.. Tikai nedaudz sailgojos pēc jums..- , sameloju mammai. Tiešām negribēju viņu lieki satraukt un likt par sevi padomāt , ka esmu dīvaine stāstot par puisi, kas apveltīts ar spējām pārvaldīt gaisu.
- Ak tad sailgojies? Vēl jau nometne nav pat pusē!- , mamma mani nesaprata. Vispār tas bija diezgan neraksturīgi man.
- Vai es nevaru braukt uz mājām?- , es cerīgi jautāju. Tiešām gribējās pamest šo vietu, kas ikdienu atgādināja par lietām , ko es ne visai vēlējos atsaukt atmiņā. Tas bija sāpīgi.
Mamma kādu brītiņu klusēja.
- Mīlulīt, es nezinu. Galu galā mēs taču apmaksājām tev visas 2 nedēļas nometnē... Varbūt vēl pāris dieniņas pacieties?-
- Nu... Labi mammu, es centīšos. Bet viegli tas nebūs. Es gaidīšu tavu zvanu, mammu. Čau!- , es noliku klausuli.
Liekas, ka šī vieta tiešām smacē nost. Un man ļoti gribas ēst. Un ir jau arī laiks iet uz pusdienām.
Bija tik dīvaini mērot ceļu uz lielo māju vienai pašai. Taču šobrīd arī īpaši negribēju cilvēkus sev apkārt, man vajadzēja pabūt kopā ar sevi, vienai. Aizgāju un apsēdos viena pati galda galā.
- Ko tev bērniņ piedāvāt- rīsus vai pupiņas?- , galvenā pavāre stāvēja man blakus ar divām bļodiņām rokās.
- Lūdzu rīsus. Paldies!- , saņēmu rīsu porciju un sāku ēst.
- Un gaļu?- , pavāre izbrīnīta jautāja.
- Jā, lūdzu uzlieciet. Paldies!- , es biju tik neveikla.
- Nav par ko , labu apetīti.- , pavāre noteica un beidzot aizgāja pie pārējiem.
Laimīga ēdu. Ēdiens man lika justies labāk. Paēdu un atklāju, ka lielajā mājā ir arī maza bodīte ar našķiem. Nolēmu nopirkt šokolādes. Trīs lielas šokolādes, jo man vēl gribējās ēst. Tas bija diezgan dīvaini, ar mani nekad tā nav bijis.
Ar savām šokolādēm aizgāju atpakaļ uz māju. Lēnām plēsu vaļā pirmo iepakojumu. Mmm... Šokolāde...
-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------
