Tīrelī. [9]3

Lai tiktu galā ar šo daļu, es naktī gāju uz mežu, sēdēju zem kāda priedes zara un ļāvu plaušām sajaukties ar brīvības un auksto skuju smaržu.


http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tireli-8/736529



Sniegpārslas un ledainais vējš sitās manā aukstuma iezīmētajā, nejūtīgajā sejā. Gaiss smaržo pēc meža brīvības, nepieradinātas, rāmjos neturētas dzīvības, sarmas ieskautas nakts un savāda miera, kurš jaucās ar pilnīgām, pār ādu skrienošām baiļu trīsām. Virs galvas, mežonīgajā vēja melodijā dejo kailie koku zari, tie savā starpā sačukstās, viens otram stāstīdami par leģendām un mūžseniem, sevis glabātiem noslēpumiem. Manas basās, piešos stingri iežmiegtās kājas ir truli pulsējošas un nejūtīgas. Esmu pārmeklējusi visu tuvāko, muižai piederošo meža teritoriju un trauslās ticības nepamesta, jāju tālāk. Tumsa vijās apkārt manam augumam, aukstums atņem tam elpu. Jūtu kā zem mana ķermeņa strauji elpo zirgs. Mūsu izelpas un nepieradinātie sirdspuksti savijās vienotā melodijā. Jājot tālāk mežs pārvēršās, kļūstot arvien aukstāks, kailie koki un dziļās, ledus rotātās ielejas,- svešākas. Tumsa šķiet dziļāka un neaizskaramāka, vēja čuksti nu ir skaļāki par kliedzieniem. Šajā meža galā esmu bijusi tikai bērnībā un atmiņas ir izgaisušas, pārvērsdamās par nepārpeldamu miglas aizskaru.

Es jāju arvien dziļāk un dziļāk mežā, laiks rit uz beigām un trauslā ticība sāk izkūpēt. Apziņa, ka misters Viljams varētu būt ievainots, nosalis vai vēl ļaunāk, es nekad sev to nepiedotu, nekad. Pēkšņi, smagajā tumsā es ko pamanu, kādu uz zemes guļošu augumu. Tas ir misters Viljams. Gluži kā negudras, vēnās sāk pulsēt asinis. Neko nedomājot, mans augums pamet seglus un skriešus tuvojās vīrieša guļošajam augumam. Virs viņa ir kas tāds, kas neļauj viņam pakustēties. Mana sirds trīs līdzi augumam. Tās ir bailes, kas savijušās ar nepārpeldamu prieku.

Piesteidzoties klāt aukstumā trīsošajam vīrieša augumam, es nometos ceļos pie viņa galvas un ar abām plaukstām, dreboši sāku slaucīt nost sniegu, kas plānā kārtiņā, viņam nekustoties ir noklājis vīrieša vaibstus. Viņa augumam neļauj kustēties kaila koka stumbrs, kurš no korpusa augšdaļas līdz labajai kājai šķērso visu augumu, un vēl šķietami lauzta kāja un dažas ribas. Vīrieša āda, gluži kā manas plaukstas ir ledaina. Vienīgā dzīvības pazīme ir trīsošās skropstas un zem krūšukurvja maigi pukstošā sirds. Es tumsā sataustu viņa nosalušo plaukstu un saspiežu to savējā. Lūdzu, mosties. Lūdzu, nepamet mani. Lūdzu.

***

Tumsa.
Aukstums.
Un mirusi ticība.
Tas ilgst mūžību, līdz no nepārpeldamā bezdibeņa mani izglābj kādas aukstas plaukstas, kas ar neizmērojamu vieglumu satver manu seju. Es paceļos spārnos. Šis trauslais, tauriņa spārniem līdzīgais pieskāriens liek man pazust, aizmirst sāpes, aukstumu un brāļa nodevību, un lai arī tas ir ledains, tas apdedzina ādu kā tiko karsētas ogles. Es iepeldu īstenībā un saņemot spēku, palēnām atveru acis. Manā acu priekšā palēnām iznirst bāli, jaunas sievietes sejas vaibsti. Vairākas reizes samirkšķinot, es vienalga nespēju tam noticēt.
Tā ir viņa.
Ak, mans dievs, manā priekšā stāv eņģelis.
Un pēkšņi, mana sirds apstājās,- skatienam noskaidrojoties, atklājās viņas zilās lūpas, sniegpārslu ieņemtās skropstas un nedzīvā, pārsalusī āda. Viņas sirdspuksti ir tik vāji, ka uzliekot roku, tos tāpat nevarēs sadzirdēt.
Pie tā visa esmu vainojams es.

***

- Vai varēsiet piecelties, ser? - es klusi vaicāju un ignorējot savu satraukumu un drebošo augumu, atkal kautri pieskaros vīrieša augumam, cenšoties dabūt viņu uz kājām. Katrs pieskāriens pār vīrieša lūpām liek izlauzties skaļam, gandrīz lūdzošam gārdzienam.

- Ļaujiet.. - jaunais vīrietis cenšās man ko teikt, bet sāpes un aukstums ir atņēmis viņa elpu. - Ļaujiet man šeit palikt.. Atstājiet mani. - jaunais vīrietis smagi sakodis zobus klusi nosaka un padevies, atkal aizver acis.

- Celieties, ser, lūdzu. - mana balss pārtop saraustītā panikā. Es strauji pieliecos un sapurinu viņa staltos, apsnigušos plecus. - Nepadodieties. -

- Es jau esmu padevies. - vēljoprojām aizvērtām acīm viņš sāji pasmaida. - Labāk dodaties atpakaļ uz muižu, jaunkundz. Jūsu dzīvība ir svarīgāka. - mana trauslā ticība izkūp līdzi vējam un smagais sniegs arvien vairāk un vairāk apklāj mūsu nekustīgos augumus.

- Mister Viljam, nemuļķojaties. - es drebošā balsī cenšos iebilst.

- Ejiet, lūdzu. Es nevaru pakustēties, man ir lauzta kāja, man vienkārši vairs nav ko zaudēt,- lūdzu, dodieties, jaunkundz. - jaunais vīrietis atver acis un ielūkojies manos vaibstos, strikti nosaka.

- Bez jums es nekur nedošos, ser. - manās acīs, nemanot ir iezagušās asaras.

- Tad nāksies ateikties no saviem uzskatiem, jo jūs mani nepārliecināsiet, jaunkundz. -

- Neesiet tik ļoti pārliecināts, ser. - mani vārdi saplūst ar sniegputeni un vēju. Nesaprotot ko daru, es ar rokām kautri atspiežos pret vīrieša krūšukurvi. Jūtu kā zem mana auguma, misters Viljams klusi aiztur elpu.
Izelpa.
Ieelpa.
Izelpa.
Ieelpa.
Sniegputenis, tumsa un vēja čuksti uzguļās uz mūsu augumiem. Ar vienu plaukstu satveru jaunā vīrieša kaklu, ar otru atspiežos no viņa krūšukurvja. Viņa aicinošā elpa kutina manu kaklu. Jūtu kā caur manu ledaini auksto ķermeni sāk pulsēt asinis, liekot man uzkarst straujajā, sevis pulsējošajā dzīvībā. Es viegli pieliecos un kautri apvijos ap viņa lūpām.