local-stats-pixel fb-conv-api

Tīrelī. [8]7

191 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tireli-7/736254



Apstulbums smagi apņem manu augumu, liekot man krist arvien dziļāk un dziļāk savos prāta slazdos. Es vairs neko nejūtu, mans prāts ir vien tukšs un truli pulsējošs. Mani klusie sirds čuksti pārtop par izmisīgiem kliedzieniem un savādām, pār ādu skrienošām trīsām, sakot, ka tas nav uz labu. Zāle ir apklususi, cilvēku šaudīgās acis ir sastingušas pie maniem vaibstiem, vienīgais kas atskan klusajā, putekļu deju pildītajā gaisā ir manas saraustītās izelpas. Serēnas dziļajā, garo skropstu ieskautajā skatienā vīd neslēpts riebums un savāda, iepriekš nemanīta greizsirdība.

- Es piedalos. - mani un sastingušo gaisu satricina jauna vīrieša balss, kura atveroties durvīm piepilda gaisu. Es pagriežu galvu un sastopos ar mistera Persija ugunīgi rudo, kuplo matu ieskautajiem vaibstiem, jaunā vīrieša matos vēljoprojām rotājās nesen kritušas, smalkas sniegpārslas. Viņa platais, nevienmērīgais smaids mani apstulbina daudz vairāk nekā tas, ka viņš nepiedalījās rīta brokastīs un bagātam lordam neraksturīgi nepieklājīgi, ielaužās bez uzaicinājuma. - Balle taču ir paredzēta vēlā vakarā, un mums, vīriešiem sevi ir jāizklaidē. - misters Persijs bravūrīgā, nedaudz piesmakušā balss temrā nosaka un pienākot pie manis, liegi pieskarās manam plecam. Šis pieskāriens ir viegls kā trausli tauriņa spārni, bet tas vienalga sakarsē ādu un liek man klusi notrīsēt. Sajutis manas trīsas, jaunais vīrietis klusi iesmejās un privātnieciski pieliecās man tuvāk. - Bet es melotu, ja neatzītu, ka sacensību balva, jaunkundz, mani apmierina. - viņa viegli rudie matu pavedieni un aicinoši siltā elpa kutina kaklu. Es ignorēju pūli mums apkārt un instinktīvi aizveru acis, tiecoties viņam pretī.

***

Viņš meitenei pieskārās.
Redzot kā viņa neapsēstā, visatļāvīgā plauksta pieskarās viņas porcelāna trauslajai ādai un plecam, man ir jāaizver acis un zem galda jāsažmiedz plaukstas, lai nelēktu pāri visam galdam un nemestos brālim pie rīkles. Viņš zin, ka nevaru, ka nedrīkstu viņai pieskarties. Pašapmierinātais, triumfējošais smaids, kas rotā jaunā vīrieša seju viņu nodod. Jaunā meitene ļaujās un tas man sagādā sāpes,- viņa krīt bezdibenī, no kura ārā vairs netiks un tā visa vaininieks ir viņš.
Es viņu ienīstu.
Es ienīstu savu jaunāko brāli, kura dēļ man nākās atdot savu pasauli.

***

- Mēs varētu medīt tuvējajā mežā. - jaunais vīrietis ar aristokrātiski gaišajiem vaibstiem un strikti izteiktajiem vaigu kauliem aizrautīgi nosaka.

- Jūs rīkosiet sacensības tikai dēļ dāmas dejas nummura? - manam augumam netāli sēdošā Serēna cenšās iebilst, liekot lietā savu nevainīgo, pavisam bērnišķo balss toni, dziļās acis un izcili pašūtajā zīdā tērpto augumu. Salīdzinot mani un viņu, es tiešām izskatos necila, man uz auguma ir uzslidināta pavisam parasta, pelēki zila, strādniekiem un kalpotājiem raksturīga kleita, kura brīvi krīt pāri augumam, neatsegdama ne atslēgas kaulus vai kakla bedrīti, kas mani izceltu vai padarītu sievišķīgu augstākajās aprindās. - Un pietam dēļ tādas dāmas, kā Letīcijas? Tas taču ir apsurdi. Viņa pat nav dāma. - manas skropstas notrīs, bet neviens pat necenšās jaunajā sievietē ieklausīties, klusi un nemanāmi atstājot viņu ēnā.

- Izcili. - misters Persijs pievērdams plakstus, azartiski iesmejās, piekrītot man pretī sēdošajam vīrietim. - Tas kurš nomedīs visvairāk, būs tiesīgs uz jaunkundzes sniegtu deju. - pēkšņi vīrietis atraujās no mana pleca un ar salti zaļo sakatienu pievēršās misteram Viljamam. - Vai jūs piedalaties, brāl. - es ar slēptu ieinteresētību uzlūkoju uzrunāto.

- Protams, brāl, kā gan citādi? - jaunais vīrietis samiedzis acis nosaka, strikti lūkodamies brāļa vaibstos. Mana sirds apstājās.



Ir sācis puteņot, no debesīm, biezos sniega vālos krīt smagas sniegpārslu vērpetes un klusi savīdamās ar biezo debesu tumsu, pasauli pārvēršs necaurejamā tuksnesī. Viņi neatgriežās jau vairākas stundas. Serēna sēžot tālākajā verandas galā, man mugurā raida karsta naida un smagu dusmu savijušos skatienu, tas dedzina, bet es neatskatos un pieplakusi aukstajam stilkam, stingri lūkojos tukšumā. Man nevajadzēja viņiem to ļaut. Es esmu, es biju atbildīga. Ar katru sekundi mūsu trauslā ticība izdziest.

Pēkšņi es tālumā, no meža puses saredzu strauji tuvojošos cilvēku un zirgu stāvus. Neko nedomājot, sirdij savādi dauzoties es izskrienu sniegputenī. Tumsa apskauj manu augumu un aukstums tam atņem elpu. Ar basām kājām es skrienu pa biezo, tiko uzsnigušo, ledaini auksto sniega kārtu, cerot, ka šādi viņiem pietuvošos ātrāk. Mani izjukušie mati dejo līdzi vējam un sitoties man sejā, aizmiglo ceļu. Viņi ir tikai divi. Mana sirds apstājās.

- Jaunkundz, ko jūs darāt? - misters Persijs izbijies izkliedz cauri vētrai, viņa maigi sārtajā, aukstuma iezīmētajā sejā vīd bailes.

- Atgriezties muižā , dieva dēļ Letīcij, kas jums lēcies? -

- Kur ir misters Viljams? - mans saraustītais elpas mutulis pazūd ledainajā gaisā.

- Kad sākās sniegputenis, viņš nošķīrās, jaunkundz, ar viņu viss būs labi. - misters Persijs atspoguļodams laika apstākļus vienaldzīgā ledainumā nosaka.

- Kāpiet nost no zirga. - neko nedomājot es strikti nosaku, ļaudama sniegpārslām krist sejā un acīs.

- Kā lūdzu? - vīrietis plaši ieplešs acis un instiktīvi stingrāk pieķerās segliem. - Jūs tagad nespējat saprātīgi domāt, jaunkundz. Ejam uz muižu. -

- Kāpiet. Nost. - viegli samiedzot acis, pār manām lūpām izšaujās kliedziens. Misters Persijs gluži kā nopērts dzivnieks nodur acis un pakļaujās pavēlei. Es neko nedomājot un nesakot uzlecu uz zirga un stingri satverot pavadu, sāku jāt arvien dziļāk un dziļāk sniegputenī.

191 0 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000
Nākamo lūdzu!!!
0 0 atbildēt

atgādini man, cik viņai ir gadu? es kkā nepiefiksēju kad sāku lasīt.. Bet Tavs stāsts ir burvīgs emotionemotion

0 0 atbildēt

Kad nākamā? emotion

0 0 atbildēt

Tam ir tikai viens vārds - izcili!  emotion Malacis!

0 0 atbildēt
Man trūkst vārdu.... Nespēju izteikt, cik ļoti mani aizrauj un aizkustina stāsts
0 0 atbildēt