Tīrelī. [6]5

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tireli-5/735605





Ar visu savu spēku strikti aizveru durvis un smagi atslīgstu pret auksto koku, neļaujot melnajiem vīriešu stāviem iekļūt telpā. Kādēļ man būtu jāpakļaujās viņu pavēlēm? Ledainais gaiss man visapkārt ir sakarsis kā kluss jūlija vakars un āda zem plānā naktskrekla ir noklāta ar aukstiem sviedriem. Es varu aizslēgt durvis, likt sev visu aizmirst un atgriezties gultā, bet atmiņas vienmēr būs manī un tās kā nemirstošs atgādinājums grauzīs manu dvēseli. Ar pirkstu galiem viegli sataustu naža raupjo asmeni un smagi izelpoju,- man vairs nav ko zaudēt. Nekad vairs nebūs. Atraujos no durvīm un kāpjoties atpakaļ uzduros uz garā koka staba, kurš balstot lielo gultu ar smalko baldahīnu, nogriež man atkāpšanās ceļu. Tumsā sataustu tēva vecos medību zābakus un raupjo nazi, kas gluži kā ogles no misiņa sildāmpannas smagi karsē plaukstas, ieslidinu makstī, kas veiksmīgi noslēpta zābaka mīkstajā ādā, pār garo, čaukstošo zīda naktskreklu pārslidinu novelkāto vilnas apmetni un klusiem soļiem tuvojos viegli pavērtajām durvīm. Melnajos apmetņos tērptie vīriešu stāvi vēljoprojām stāv tur un manu augumu strauji pāršalc savāda vilšanās, laikam dziļi dvēselē biju cerējusi, ka esmu to nosapņojusi.

- Nemuļķojaties, - redzot manu vilcināšanos, būdīgākais stāvs novicina rokā aizdegto lāpu. - Mēs esam divi un ārpusē ir vēl ducis vīru, bet jūs,- tikai viena. Duncis, kuru slēpjat zābaka makstī, mūs neapturēs. -

- Mēs jums nevēlam neko sliktu. - otrs, augumā un balsī jaunākais vīrietis klusi nosaka, liekot man pār muguru noskriet aukstām trīsām. Kaut arī neredzu viņa seju un lāpa ko tur vecākais vīrietis atsedz tikai viņa kalsno zodu, noprotu, ka viņš varētu būt tikai nedaudz vecāks par mani.

- Kas jūs esat? - balsij savādi trīsot, es iejautājos negribīgi tuvodamās durvīm. Man neviens neatbild. Abi melnajos apmetņos tērptie vīrieši pagriežās un lēniem soļiem virzās pa priekšu, vēlēdamies lai sekoju.

Vīriešu pavadībā mēs izejam no muižas un tumsas aizsegā, neviena nemanīti ieejam muižas ziemeļu pusē esošajā, mūžsenajā mežā. Pa nakti ir sācis snigt, sūnas un egļu zari ir pārklājušies ar smagu, tumsā viegli mirdzošu sniega kārtu. Soļi zem vecajiem tēva medību zābakiem un biezās sniega kārtas viegli skan. Tumsa un smagā migla ir sabiezējusi uz plānajā naktskreklā tērptajiem pleciem un man salst. Kailie koku zari pavadītami mūs ar saviem skatieniem, šūpojās līdzi ledainajam vējam. Kad manos matos un skropstās ir salipušas mazas, mirdzošas un savādi aukstas sniegpārslas, un mani pirkstu gali ir palikuši gluži nejūtīgi, mēs nonākam kādā apsnigušā meža ielokā, kurā pie divām nomaļām eglēm piesieti divi, pilnīgi iejūgti zirgi.

- Vai jums ir bail? - jaunākais, melnajā kapucē tērptais vīrietis veikli uzlec uz viena no zirgiem un pasniedzot man roku, savā patīkami pievilcīgajā balsī ievaicājās. Es noraidoši pakratu galvu, liekot vīrietim brīvi iesmieties. - Tad kādēļ vilcināties? -

***

Meža vidū, starp mūžsenajām, sniega un miglas ieņemtajām eglēm un sūnām, plešās melnā marmorā kalta ēka. Neko nejautājot un nepaskaidrojot, es tieku ievesta muižā. Sekoju vīriešiem lejup pa kādām slidenām kāpnēm un mēs nonākam miklu sienu un biezas tumsas ieskautā gaitenī. Gar tā sienām vīd ieejas uz dažādām istabām un šaurām cellēm. Mana baiļu elpa skar tumsējo gaisu. Pēkšņi mēs apstājamies pie kādām koka durvīm un būdīgākais vīrieša stāvs palūkojās manā virzienā un pamāj ar galvu.

Ieejot istabā, man ir jāsamirkšķina acis, lai aprastu ar spilgto gaismu, kuru lielos gaismas vālos met dučiem vaska sveču. Pie apaļa koka galda sēž greznā samta mantijā tērpts vīrieša stāvs, kura seju gandrīz pilnībā nosedz apmetņa kapuce.

- Jūs noteikti prātojat, kādēļ esat šeit, kur atrodaties un kas esmu es,- vīrietis ierunājās nobriedušā, bet savādi patīkamā balsī. - Es jums to visu paskaidrošu, tikai sākumā ļaujiet man uzdot jums pāris jautājumus. - cenšoties pamāt ar galvu, apjaušu ka viss mans augums trīss.

- Jūs esat Letīcija Aļaska Van den Vodsena? Bārene, kura māti zaudēja četros, bet tēvu,- astoņos gados, pieņemta mātes māsas hercogistes ģimenē? Jūsu vecāki mira aizdomīgos, ļoti savādos nāves apstākļos un tiek uzskatīts, ka tās esot bijušas pašnāvības, bet jūs esat strikti pārliecināta, ka tā nav? -

- Tā nebija pašnāvība. - es iebilstu, jūtot acīs sariešamies asaras. - Mēs dzīvojām mierā,- es, mamma un tētis,- mēs bijām maza un pilnīgi laimīga ģimene, viņiem nebija vajadzības pēc kā tāda. Es tam neticu. Nekad. Neesmu. Ticējusi. - vīrietis nekādi nereaģē un klusējot ļauj man turpināt. - Šīs šķietamās pašnāvības ir sagandējušas visu manu tagadējo un topošo dzīvi, tā ir slikta slava, katrā ballē un dārza svētkos cilvēki lūkojās tā, it kā es bez jebkāda iemesla varētu nolekt no kraujas. Man vairs nav nākotnes. Ar savu slikto ģimenes slavu es nekad nedabūšu līgavaini un īstu dzīvi. Un tas viss tikai dēļ meliem. -

- Es jums piekrītu. -

- Kā, lūdzu? - es pilnībā apmulsumā ielūkojos tumsā, kur vajadzētu atrasties vīrieša sejai un palieku ar viegli pavērtu muti.

- Es esmu lords Dārsijs, jūsu vecāku tuvākais draugs. - līdz ar šiem vārdiem vīrietis noņem smago samta apmetņa kapuci, skatam paverot izskatīgus, savādi pievilcīgus nobrieduša vīrieša vaibstus. - Es vienmēr esmu zinājis, ka jūsu vecāki nav izdarījuši pašnāvību, tādēļ pats personīgi apņēmos atrisināt šo lietu, man tikai vajadzēja jūsu apstiprinājumu un laiku. Es apsolu, ka atgriezīšu jūsu dzīvi un likšu Džozelīnai un Francisam dusēt mierīgi, tikai man vajadzēs palīdzību. - manā dvēselē iezogās siltums un cerība, kas liegi kutina pakrūti, kaut arī nezinu, vai drīkstu šim vīrietim uzticēties, tomēr viņš ir viss, kas man ir. - Un vēl kas, šī ir vēstule no jūsu vecākiem. -