Tīrelī. [5]7

Sveiki. Šeit es vēlējos pateikties par pozitīvajiem vērtējumiem un brīnišķīgo attieksmi, kura mani nemanot dzen uz priekšu, liekot rakstīt arvien jaunas un jaunas nodaļas. Īstenībā es pat nebiju iedomājusies, cik grūti būs rakstīt par 19. gs, iejusties man pilnīgi svešā pasaulē un rakstīt par to, ko varu tikai iztēloties. Piedodiet, ka nelieku daļas, man vienkārši fiziski nav spēka, kā jums šķiet, man turpināt, vai tomēr labāk sākt ko jaunu?
Gaišus un sniegotus Ziemassvētkus,
Jūsu Kumelīte.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tireli-4/734864





Beidzot paklausot savu pēc klusuma izmisīgi kliedzošo prātu, es nemanīta izslīdu uz balkona, aiz sevis atstājot grezno, zīdā un zeltā rotāto, man tik ļoti svešo pasauli. Aiz sevis klusi aizverot durvis, smeldzīgi skaistā mūzika noklust un pārvēršās par tiko dzirdamiem čukstiem, kuri savijoties ar ledaini auksto vēju,- izplenē un pazūd. Vēlā rudens nakts ir savādi drēgna un balkona marga uz kuras viegli atspiežos ir pārklāta ar tiko manāmu ledus kārtiņu. Man nesalst. Kaut arī sejā sitās ledains vējš un vienmuļā, uz auguma brīvi krītošā kleita nedod siltumu,- man ir labi. Gaisā virmo vārdos neizteikta priekšnojauta un tā vien šķiet, ka kaut kas notiks. Pēkšņi tumsas ielenkumā, starp vēja čukstiem un miglas vāliem, netālu no manis kaut kas sakustās.

- Jums nav šeit jābūt, jaunkundz. - kāda dūmakaina balss iezīmē tumsu man visapkārt un savijoties ar ledaino vēju,- izplenē, liekot man salēkties un stingri pavērties tumsas virzienā. Man nevajag pat sekundi, lai saprastu ka marmorā kaltais, zilās mēnesgaismas apspīdētais profils pieder misteram Viljamam.

- Es pati izlemšu, vai drīkstu šeit uzturēties, vai nē. - dzirdu sevi izgrūžam un ar plaukstām strauji saķeru muti. Kopš kura laika es esmu kļuvusi šāda? Vīrietis izliekās nedzirdam manu aso atbildi, un truli lūkodamies tālumā, vairās skatīties manā virzienā.

- Šādi izrādot simpātijas, jūs manu uzmanību neiegūsiet. -

- Kā, lūdzu? - vīrieša bravūrīgais balss tonis man dvēselē liek ieurbties acīm neredzamam asmenim. Kādēļ viņš tā izturās?

- Jūs dzirdējāt, jaunkundz. - viņa staltais stāvs sāji atraujās no terases balsta un lēniem šoļiem iznāk no tumsas. Palēnām skatam paverās viņa iznesīgais augums, staltie krūšu muskuļi un marmorā kaltie vaibsti, līdz ar smalki veidoto, zēnisko seju, izteiktajiem vaigu kauliem un zem tumšajām uzacīm paslēptajām, bezdibeņiem līdzīgajām acīm. Tās vēljoprojām vairās satikties ar manējām un bezkaunīgi lūkojās kaut kur aiz manis. Asmenis ieurbjās vēl dziļāk manā dvēselē un šīs sāpes draud mani pazudināt. - Mani nesaista tādas kā jūs, jaunkundz, un būtu labāk, ja mēs vairs netiktos. - asmenis iedur pēdējo reizi un es salūztu, pazūdot līdzi vējam. Man ir jāaizver acis un klusi jāizelpo, lai spētu sevi saturēt rokās. Acīs nemanot grauž asaras un aiz muguras sadotās plaukstas ir miklas. - Arlabvakaru. - vīrieša acis skarbi ielūkojās manos vaibstos un es krītu, arvien dziļāk un dziļāk, līdz pazūdu viņa tumšajos bezdibeņos.

***

Es pirmo reizi dziļi ielūkojos meitenes smalkajos vaibstos un manā dvēselē kas spēji iedur,- viņa raud. Man nevajadzēja būt tik skarbam, bet citas izejas nav. Nekad nebūs. Cenšos prātā paturēt katru viņas sejas izliekumu, skaistās acis zem gaišajām, gandrīz nemanāmajām uzacīm, taisno, nevainojamo degunu, silto muti un nevainojami bālo ādu, dziļi sirdī saprotot, ka šī ir pēdējā reize, kad varēšu viņu uzlūkot. Ja man būtu izvēle, es paliktu, satvertu viņas smalkās plaukstas un ieslēgtu viņu savās skavās, bet man nav. Zilā mēnesgaisma uz viņas sejas izskatās kā neaizskarams aizskars, kas nošķir viņu no manis. Es esmu viņu salauzis un nekad to sev nepiedošu, bet tas ir vienīgais, kas turēs viņu tālāk no manis. Atkārtoti uzlūkoju viņas skaistās, gaišās acis un paša bezdibeņa galā ieraugu to, no kā vienmēr esmu baidījies, - es ieraugu briesmoni, skaistu briesmoni, kurš pats neapjauš sevis esamību.

***

Es nespēju aizmirst viņa acu skatienu, lai kā es censtos to aizdzīt, tas tāpat parādās manu aizvērto acu priekšā. Likās, ka viņš mani ienīst, bet tur iekšienē, kaut kur daudz dziļāk mita arī kas silts, kas vēlējās mani paturēt. Bija sāpīgi noraudzīties vīrieša skaistajos vaibstos, kad tie veltīja tikai naidu un savādu aukstumu.

Mana istaba ir tumša, pirmā balles diena ir beigusies un viesi ir atgriezušies savās istabās, lai ar miegu sevi sagatavoti sešām nākošajām. Istaba ir auksta, bet zem segas ir savādi karsts. Pēkšņi gaitenī atskan smagi soļi, kas ātrā tempā tuvojās man. Šajā muižas galā neviens nedzīvo, kurš gan nakts vidū vēlētos šeit nākt? Soļi apstājās pie manām durvīm un dvēseli satricina apdullinošs troksnis. Bungošana turpinās, liekot asinīm vēnās sasalt un pārvērsties ledū. Paķeru zem spilvena palikto dunci un basām kājām, drebošu augumu dodos durvju virzienā. Mana elpa saraustīti skar gaisu. Atvelku durvju aizbīdni un turēdama dunci aiz muguras, piesardzīgi paveru durvis mazā spraudziņā. Gaiteņa tumsā stāv divi, tumšās kapucēs tērpti, būdīgi cilvēku stāvi.

- Letīcija Van den Vodsena? - gaisu satricina raupja vīrieša balss.

- Jā? -

- Jums jānāk mums līdzi. -