Tīrelī. [19]6

Par godu trīssimt un vienai dienai, ko esmu pavadījusi šajā portālā, es vēlējos Jums, mani mīļie, izveidot kādu "konkursu" vai spēli ar balvām, kas kalpos kā pateicība par to, ka lasāt manus stāstus un esat man līdzās. Zinu, ka tas izklausās savādi un arī to, ka manu lasītāju skaits ir pieticīgs, līdz ar to šī visa mērogs būs ļoti šaurs, bet vienas meitenes mudināta, es tiešām apsvēru šo ideju. Bet kad arvien vairāk un vairāk prātoju par to, kādas varētu būt balvas un galu galā,- pats uzdevums, mani piemeklēja izmisums. Ja jūs esat ar mieru, varbūt kāds var vēstulēs vai komentāros ierakstīt to, ko viņš no manis šajā sakarā vēlētos sagaidīt.

Paldies par uzmanību.





http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tireli-18/740418




Pasaule vēljoprojām ir tā pati. Mainījusies esmu es.

Veroties tukšumā, es starp smago tumsu un klusumu cenšos saskatīt patiesu iemeslu, kādēļ misteram Viljamam būtu jābrauc. Pat tad, ja es viņam neko nenozīmēju, šeit ir Serēna, kura dziļi alkst viņa slavu un uzvārdu.

Aizverot acis es dzirdu, kā pret palodzi un biezajām stikla rūtīm sitās smagas lietus lāses. Domas, kas plosās manā prātā draud mani pazudināt. Es dzirdu kā vējš pluinī kailo koku galotnes un ļauj tām sisties logā, taču es to nespēju sasaistīt ar īstenību. Acu tumsā iegravētais mistera Viljama siluets liek zaudēt domu skaidrību. No ilgās nomodas mans prāts ir kļuvis nejūtīgs un truli pulsējošs. Jau vairākas stundas no vietas, nekustīgi sēžot savā neklātajā gultā, es vairs nespēju aizturēt smagās asaras, kas kutinot zodu lēni slīgst gar vaigiem.

Pēkšņi, aiz apvāršņa, pāri Īrijas plašajiem tīreļiem parādās smalka gaismas strēle. Maigi sārtā gaisma izrobo pasauli un iespīd manās asaru aizmiglotajās acīs. Tā ir kā nemirstoša zīme, nemirstošs aicinājums tam, lai pielektu kājās un neko nedomājot, paķertu mēteli.

Laika ir tik sasodīti maz.

Izskrienot no muižas, es ap pleciem ciešāk savelku vienmuļi pelēko mēteli un steidzīgiem soļiem dodos uz pieticīgo ēku kompleksu, kas piebūvēts muižas rietumu spārnā.

Neko nedomājot es pieklauvēju pie kādām smagām ozolkoka durvīm. Aiz tām atskan neveikla rosīšanās un aizsmakusi jauna vīrieša balss. Viņa netīšā kavēšanās padara mani traku.

- Jaunkundz? - paveroties durvīm, pa tām parādās kāda vēl nenobrieduša, miega ieņemta vīrieša seja. Jaunā kalpa sejā pavīd neslēpts izbrīns par notiekošo.

- Džeimss, man vajag tavu zirgu. -


Šī ir jau otrā reize, kad sēžot zirga mugurā, es traucos pretī misteram Viljamam. Ironiski. Nonākot ciema stacijā, es ar acīm meklēju kādu dzīvu būtni, līdz mans skatiens sastingst pie vējā un lietū stāvoša, drūma cilvēka stāva. Ignorējot smagās lietus lāses, kas nežēlojot sitās sejā, es nolecu no smagi elpojošā zirga un skriešus tuvojos jaunajam vīrietim.

- Ser. - apstājoties viņam aiz muguras, es piepildu gaisu ar savu trīsošo balsi. Jaunā vīrieša augums nemanāmi nodreb un pagriezies pret mani, ļauj skumjām ieņemt viņa pelēki zilās acis.

- Jūs atnācāt.. - viņš neizteiksmīgi konstatē un vāji aizgriež galvu. Viņa skatiens ir izdzisis un šķietami pretojās pats ar sevi.

- Es neļaušu jums aizbraukt. -

- Es neesmu putns, jaunkundz, manu brīvību nevar iegrožot. - viņa balss ir kā salna uz rudens trūdošām lapām. - Es esmu brīvs cilvēks, ar neatkarīgu gribu un ja vēlos, tad man ir visas tiesības jūs pamest. - neļaujot man neko iebilst, jaunais vīrietis sāji turpina. - Un tagad, lūdzu, dodieties atpakaļ uz muižu un aizmirstiet visu, kas ir saistīts ar mani. -

- Kungs, jums ir visas tiesības man pavēlēt; jūs esat gan vecāks, gan ietekmīgāks par manu nenobriedušo prātu. Taču šo prasību es nespēju izpildīt, atvainojiet. - smagās lietus lāses sitās mūsu tukšajās sejās. Tas sāp, bet vīrieša izmisums sāpina daudz vairāk.

Aizgriezies no mana skatiena, vīrietis bezspēcīgi piebilst. - Vienkārši ejiet un aizmirstiet par manu eksistenci. -

- Es varu dzīvot jūs aizmirstot, ja pašcieņa un apstākļi man liks to darīt, bet es nekādi nevaru stāvēt augstāk par savu sirdi. Lūdzu, palieciet. -

- Liekot man mainīt savus uzskatus, jūs izrādāt necieņu gan man, gan pati sev. - viņš nevērīgi nosaka un pacēlis galvu augstāk, ļauj sejā sisties vējam un stindzinošajām lietus šaltīm. Gaišie mati ir pielipuši viņa asajiem vaibstiem un pārvērtušies gluži bezkrāsaini.

- Vai jūs domājat, ka tāpēc, ka esmu trūcīga, neievērojama, neglīta un sīka, man nav ne dvēseles, ne sirds? Jūs maldāties. Man ir tieši tikpat daudz dvēseles kā jums- vismaz tikpat daudz sirds. - mana taisnošanās pār viņa lūpām liek izlauzties nepacietīgai nopūtai.

- Nosauciet jel vienu iemeslu, kas liktu man palikt. - viņš beidzami uzlūko manus vaibstus un vāji, gluži kā bez spēka atglauž sejā slīdošos matus.

- Vai jūs tiešām nesaprotat? - es iesāku un aizdarījusi acis krampjaini izelpoju. Mana balss aizlūzt un vārdi ko vēlos teikt pārvēršās par vējā peldošiem pelniem. Lai cik grūti būtu pacelt skatienu, es to izdaru un skumji ielūkojos neko nevēstošajā, skarbi noslēgtajā mistera Viljama sejā. - Visa mana dvēsele pieder jums, ser. Viss kas iekvēlina manu dzīvi ir jūsu skatiens un elpa. Es esmu kļuvusi atkarīga un lūdzu, ser, nelieciet man pazudināt pašai sevi. -

***

Viņas klusie vārdi sirdī iedur nāvējošu asmeni. Tas caururbj manu augumu un es lēnām asiņoju.

Nu tas ir noticis,- viņa to ir pateikusi.

Smagi atveru plakstus un uzlūkoju jaunās sievietes maigos sejas pantus. Prātā cenšos paturēt viņas ziloņkaula bālo sejas ādu, dziļās, mandeļveida acis, gandrīz nemanāmās, gaišās uzacis un šauri drūmo muti. Viņa nav skaista saskaņā ar noteikumiem,- viņa ir skaista savā būtībā. Un tas sāp.

- Jūsu vārdi ir veltīgi, jaunkundz, tie man neko nenozīmē. - lai cik grūti būtu teikt tik smacējošus melus, man nav izvēles. Man viņa ir jāpalaiž. - Jūs vēl esat tik jauna, jums nav ne mazākās nojausmas par to, kas ir pieķeršanās un mīlestība. Izmetiet šīs muļķīgās domas no sava prāta. -

- Kungs, lūdzu paklausieties.. - viņas skumjajās acīs atmirdz agrā rīta atblāzma un trauslas, gandrīz nemanāmas asaras. Viņas smalkā seja ir izdzisusi un balss,- nedzīva. - Es saprotu to ko jūtu, lūdzu, tikai ieklausieties.. -

- Letīcij,- es skarbi pārtraucu jaunās sievietes drebošos lūgumus. - Es esmu laulājies. -