Tīrelī. [18]11

Pateicos manai izcilajai un neviltoti burvīgajai skolotājai,- blackcat13.


http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tireli-17/739980







- To, ka atšķiros, es apjautu jau agrās bērnu dienās. - Eimosa aizsmakusī un viegli rupjā balss iekrāso klusi tumsējo gaisu mums visapkārt. - Es vienmēr esmu jutis, ka dziļi sirdī neesmu tāds kā citi. Sākumā es tikai viegli apjautu tā esamību, bet gadiem ejot, tā vairs nebija vien ilūzija,- es arvien vairāk un vairāk apjautu to, ka esmu kļūda. - muižas iekšpagalms ir kluss, pār mūsu nekustīgi bālajām, aukstuma ieskautajām sejām krīt neskaidra mēnesgaisma. Vienīgais ko spēju saskatīt man blakus stāvošā vīrieša sejā ir vien tumši uzacu loki, ēnu iezīmēti vaigu kauli un starp melnajien matiem pasleptas, pustumsā midzošas, nerūsējošu sāpju aizmiglotas acis. - Es nekad nespēšu iederēties un labi apjaušu, ka tas nav iespējams.. -

- Protams tas ir iespējams. Nepieciešama ir vien ticība un nebaidīšanās no nosodījuma. - mana čukstam līdzīgā piezīme netiek ievērota.

- Es esmu nogurdināts no sāpēm, kuras es dzirdu un jūtu ik dienu. Es esmu noguris no dzīves ceļiem, noguris būt viens. Es esmu noguris no tā, ka man nav ar ko dalīties savās domās, nav kam pateikt uz kurieni un priekš kam mēs ejam. Es esmu noguris no naida, kas ir visapkārt. Es esmu noguris no tā, ka gribēju palīdzēt daudziem, bet nebiju spējīgs sniegt palīdzību pats sev. Es esmu noguris no tumsas. Bet visvairāk no sāpēm. To ir pārāk daudz. Ja vien es spētu pabeigt šo visu, ja vien. - es nespēju noverst acis no pazīstamā, bet tajā pašā laikā tik ļoti svešā vīrieša manā acu priekšā. It viss šajā cilvēkā man ir pazīstams,- slaidais muguras izliekums, izteiktie sejas panti, mežonīgais tumšo matu ērkulis un nepieradinātās dzirksteles, kas sprēgā viņa dziļajā skatienā, bet līdz ar vārdiem, kas jau ir izzuduši starp kailo koku galotnēm un elpas mutuļiem saltajā gaisā, manām acīm ir pavērusies cita, gluži sveša Eimosa personība. Šķiet, ka dzēlīgais Eimoss bija tikai aizsargs salauztajam un neaizsargātajam kodolam viņa iekšienē.

Gaiss un klusums ap mūsu augumiem sabiezē. - Tev tagad vajadzētu iet. - neko nejautājot un nebilstot, es viegli aizskaru viņa roku un pagriezusies ieeju atpakaļ muižā.

Nonākot galeriju zālē, es ievēroju stāvu, kas steidzīgi tuvojās manējam.

- Jaunkundz,- apstājies no manis pieklājīgā atstatumā, misters Viljams mani aizlauzti uzrunā. - Es jūs meklēju. -

- Kādēļ gan? - viegli papurinot galvu vaicāju. - Jūs jau noteikti zināt, ka mēs nedrīkstam.. - vaigos sajūtot karstumu, es spēji apraujos un noduru skatienu. - Būtu labāk, ja mēs vairs netiktos. -

- Es dodos prom. - viņa vārdi manās krūtīs iedur asmeni.

- Kādēl, ser? Tātad jūs nevēlaties palikt ilgāk? -

- Mans brālis,- misters Persijs ir izdarījis grēku un nezināmu iemeslu dēļ, pats sev ir padarījis galu. - atceroties, ka vēl nesen misteru Persiju redzēju kopā ar Eimosu, manu prātu apņem reibonis. Elpa sastingst izelpā.

- Es nezināju, ser, lūdzu atvainojiet.. -

- Tieši šī iemesla dēļ, līdz ar pirmajiem saules stariem, mēs ar tēvu pametīsim muižu. - tikai tagad apjaušu, cik vāja un nepārliecinoša ir vīrieša balss. Viņa nolaistie plakstiņi un sejas asie lenķi pauž nepārpeldamas skumjas.

- Lūdzu, nebrauciet. Jūs nedrīkstat, ser, lūdzu. - manu balsi ieskauj viegla panika. - Pēc visa ko mēs kopā.. Kādēļ tieši tagad? Un tik negaidīti, ser? Palieciet, lūdzu. -

Misters Viljams smagi izelpo un aizver acis, gluži kā pierādīdams savu galējo aizkaitinājumu un niknumu par manu muļķīgo uzvedību. Ar acs kaktiņu ieveroju, ka viņa bālās, pie auguma stingri pievilktās plaukstas nervozi saraujās.

- Man jādodās, jaunkundz. - jaunais vīrietis piesoļo man gluži tuvu. - Mana zvaigzne spīd tumši; mana likteņa ļaunums varētu skart arī jūs. Tādēļ man jālūdz jūsu atļauja izciest savu nelaimi vienam. - viņa aicinoši siltā elpa kutina kaklu.

- Lūdzu..- es cenšos iestarpināt, bet mana balss aizlūzt.

Misters Viljams pieliec galvu. - Mana pārliecība nav jūsu varā, jaunkundz. - paslidinājis pirkstus zem mana zoda, jaunais vīrietis vārgi izdvešs. Pāri ādai pārskrien smalkas trīsas. Pacēlis manu seju pretī viņējai, viņa dūmakainais skatiens liegi kavējās pie manām acīm un noslīdējis zemāk,- saspringst. Pēkšņi manu augumu pārņem savāda sajūta, kas gluži kā alkas pēc klusuma, liek man vēlēties pēc glāstiem. Mistera Viljama pieskāriens, par spīti nelīdzeni raupjajai ādai ir patīkams un maigs. Kamēr viņa pirksti glāsta manu vaigu un slīdot lejup pa zodu, kavējās pie kakla, es aizveru acis un prātā cenšos paturēt viņa pieskārienu maigumu.

Pēkšņi, neko neteicis, jaunais vīrietis spēji atraujās. Augumu pārņem negaidīti ass grūdiens, kurš strauji pāraug nejūtīgā izelpā. Šim nejutīgumam piemīt ledaina aplamības piegarša. Tas ir kas smacējoši aplams, vēl aplamāks par bezcerīgajām ilgām pēc tā, kuru nekad nevarēs iegūt. Tas ir šausmu dzēliens, apziņa, ka esmu spērusi soli uz priekšu un pēkšņi kristu melnā tukšumā.

Viņš ielūkojās manās acīs un uz lūpām izveido atvadu vārdus. Es gribu kliegt, ka viņam jāpaliek, bet spēju vien truli noraudzīties notiekošajā. Pagriezies, viņa plauksta izslīd no manējās un soļi kas palēnām noklust liecina, ka viņa vairs nav.