Tīrelī. [17]20

http://youtube.com/watch?v=s0AbTiBYrbg

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tireli-16/739655







- Kas tev bija prātā, Letīcija Aļaska? - tantes plašā istaba slīgsts tumsā un tiko manāmās sveču gaismās. Sievietes tumsas un nepieradināto dusmu ieskautais, man priekšā uz samta šūtā atpūtas krēsla sēdošais augums viegli trīs. Šajā plāno gaismas staru izgaismotajā tumsā, es spēju saredzēt tikai viņas siluetu un ēnu spēles viņas mirdzošajās acīs. Dzirdot sievietes smago elpu skaram gaisu, mans augums ikreiz velti nodreb. - Mēs tevi tā neaudzinājām, vai saproti? - klusums sabiezē un manas aiz muguras sadotās plaukstas kļūst arvien miklākas. - Šo izlēcienu mēs vairs nevaram piedot, Letīcij. Tas ir aizgājis pārāk tālu. - gaidiem ejot, viņa bija zaudējusi gurnu vingrumu, krūšu tvirtumu un atradinājusies no vīriešu glāstiem, taču neskartas saglabājās viņas nepārpeldamās dusmas un šaurajās acīs paslēptais naids. - Vai zini ko citi padomāja, kad tu ar misteru Viljamu iznācāt no meža viscaur slapji un aukstuma dreboši? - es atveru muti lai atbildētu, bet tad, ieraudzīdama tantes nicinošo sejas izteiksmi, to atkal aizveru ciet. - Serēna tev pilnīgi atklāti lika noprast, ka misters Viljams ir ieguvis viņas uzmanību, bet tu to tik nekaunīgi ignorēji, ka man vairs nav izvēles.. -

- Par ko jūs runājat? - par spīti bailēm un lielajam nogurumam, es plaši ieplešu acis un apmulsusi paveros sievietes tumšo ēnu ieņemtajā sejā.

Tantes sejā pazib uzjautrinājums. - Tu neievēroji manus noteikumus, tagad ir mana kārta neievērot tavējos. - mans augums gaidot turpinājumu, instinktīvi paliecās uz priekšu. Sieviete dziļi ieelpo un tīši vilcinoties, piekārto kleitu. - Tu vairs nekad nedrīksti tuvoties misteram Viljamam, citādi.. -

- Citādi? - neļaujot viņai turpināt, es saspringusi jautāju.

- Citādi es likšu Serēnai precēt misteru Čārlzu. - sievietes lūpas ieslīd rotaļīgā smaidā un acīs iedzirkstās nodevīgs pašapmāts.

Padodoties, es aizveru acis un smagi izelpoju. Manās krūtīs iezogās savāds tukšums.
Viņa ir trāpījusi.
Viņa zin, ka nespēšu atteikt.
Viņa zin, ka Serēna man ir dārga un es nekad nespēšu vēlēt viņai sliktu.

Nekad.

Mana sirds, nodevīga šņuksta pavadīta salūzt un pasaule attālinās, acu priekšā liekot tai izplūst. Man sevi ir jāsatur rokās, lai nemestos uz grīdas un neizplūstu mūžīgas asarās.
Kādēļ pasaule ir tik negodīga un skarba?
Kādēļ es esmu tik vāja?

Pēkšņi acu tumsā parādās mistera Viljama stalti veidotais, gaišam eņģelim līdzīgais augums un tas ir pēdējais piliens; pāri vaigiem, uz tiem atstājot nodevīgi sārtas līnijas, slīd asaras. Tās savienojās uz zoda un kopīgi slīgstot gar kaklu, aizkrīt aiz apkakles. Man vēl ir laiks lai mainītu likteni, bet līdz ar pirmo asaru, cerība ir izgaisusi un pārvērtusies vējā lidojošos pelnos.

- Vien savu iegribu dēļ, tu taču neliksi ciest Serēnai, vai ne? - ieilgušo klusumu satricina tantes pārliecinātā balss. Neko neatbildot, es lēni pagriežos un vecās sievietes dedzinošā skatiena pavadīta, pametu telpu.

Mēnesgaismas ieskutie gaiteņi ir klusi, vienīgais kas tajos atskan ir mani klusie soļi pret akmeņiem veidoto grīdas segumu. Pēkšņi tumšo gaisu izgaismo kādi čuksti, kuri atskan aiz kādas sienas. Es strauji apstājos un aizvērusi acis,- ieklausos. Palūkojoties aiz sienas, mans augums sastingst un asinis vēnās pārvēršās ledū. Skats, kas paverās manām acīm ir mulsinošs. Tur, tumsas un smalko putekļu ieskautajā gaisā, kaislē ir savijušies divi, tumsēju ēnu un mēnesgaismas ieskauti stāvi. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka tā ir sieviete un vīrietis, bet ielūkojoties dziļāk,- es saraustīti ieelšos. Tumsas izrobotajos profilos es atpazīstu misteru Persiju un savu brālēnu, Eimosu. Viņu lūpas un rokas ir savijušās bezgalīgā kaisles vijumā, bet izdzirdējuši manu elpu, viņi sastingst un atraujās. Viņu pustumsā mirdzošajās acīs iedzirkstās bailes no atklāsmes un nosodījuma. Atpazinis manus vaibstus, misters Persijs pagriežās un neko nedomājot aizskrien prom pa gaiteni. Tikai mēnesgaisma un putekļi ir liecinieki tiko notikušajam.

Eimoss neatskatīdamies, ar savādu izteiksmi sejā, tuvojās manam augumam. Man kāpjoties atpakaļ, es atduros pret sienu un sastingstu. Pienācis man gluži blakus, jaunais vīrietis uzliek roku uz mana krūšukurvja un es negribot notrīsu. Viņa kalsnie, izstīdzējuši bālie pirkstu gali aizskar kailo ādu aiz manas apkakles malas, augumam raidot caur nerviem pulsējošas, bezcerīgas trīsas.

- Man tevi tagad vajadzētu nogalināt, Letīcij. Tu esi atklājusi to, kādēļ atšķiros. - viņa balss skan saspringti, bet jūtu tajā savādu maigumu. Pašai to negribot, es ievēroju, ka zem jaunā vīrieša acīm ir paslēpušies tumši loki un zem vaigu kauliem, tikpat melnas ēnas. Tumšais uzvalks vēl vairāk izceļ viņa garās skropstas un slimīgi bālo, izstīdzējušo seju. - Tu esi atklājusi to, ko nedrīkst zināt neviens. -

- Arī es atšķiros. - mana baiļu ieskautā balss iestarpina. - Arī man ir savi noslēpumi. Un es varu apsolīt,- es saturēšu tavējo. -

Eimosa plauksta vēl smagāk uzguļās uz mana krūšukurvja. - Kādēļ tu domā, ka es tev ticešu? -

- Cilvēka niecība ir pārāk liela, lai varētu iztikt bez ticības. Lūdzu, dodiet man iespēju, kaut vienu. - jaunais vīrietis nodur acis un pazaudējis savu aso un vispusīgi augstprātīgo dabu, pār vaigu ļauj noslīdēt klusai asarai. Stingrā plauksta atlaižās, dodot man iespēju dziļi ieelpot.

- Es tevi ienīstu. - Eimoss sausi nosaka. - Bet tu neesi viltota, tava sirds ir īsta un šī iemesla dēļ,- es tev ticu, vienmēr ticēšu. -

***

Kaut kur Hamingtonu muižas dzīlēs, kāds atklāts un sevis pazemots vīrietis noslīd uz aukstās grīdas. Viņa gaišie, koši rudo matu ieskautie vaibsti ir noklāti ar smagu asaru dūmaku.

Viņš nevēlās būt tāds. Viņš nevēlās atšķirties.

Bet nevar mainīt to, kas esi. Vīrietis savij savas bālās, nedabiski kalsnās plaukstas un lai arī nekad nav ticējis kam augstākam, aizverot acis- lūdz.

Viņa smalki veidotais augums raustās līdzi smagajām elsām un izmisušajiem čukstiem.

Viņam tik labi padevās tēlot. Viņam padevās iederēties. Bet tagad, kad kāds zin viņa dvēselē dziļi apslēpto noslēpumu, tam vairs nav jēgas.

Nekam vairs nav jēgas.

Neko neredzošām, asaru aizmiglotājām acīm, viņa vasaras raibumiem rotātā plauksta pasniedzās pēc bārdas naža.

Ardievu.

Asmenis dziļi ieurbjās viņa vāji pulsējošajās vēnās. Drīz tas viss beigsies. Drīz.