Tīrelī. [10]5

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tireli-9/736862




Viņas nevainīgi maigās, ledainās un savādi uzmanīgās lūpas uz manējām kavējās tikai sekundi. Šis neprasmīgais pieskāriens ir tik viegls kā taureņu spārnu vēdi un pavasara vējš uz tiko zaļojošām koku galotnēm, bet es vienalga paceļos spārnos un krītu, krūtīs ļaujot izplesties savādi vieglajai sajūtai. Viņas smalki veidotais augums neprasmīgā neveiklībā ir viegli atspiedies pret manējo, ļaujot aicinošajiem sirdspukstiem kutināt krūšukurvi. Es esmu skūpstījis simtiem sieviešu, sajutis to elpas uz sava kakla un ļāvis skatienam klejot pa viņu kailajiem, iekārē un kaislē pulsējošajiem augumiem, bet kas tāds mani piemeklē pirmo reizi. Šķiet, ka asinis vēnās vairs nav apturamas, prātā domas dejo līdzi vējam un karstuma vilnis aprij ķermeni.
Bet es nedrīkstu.
Nedrīkstu paļauties.
Nedrīkstu ļauties.
Viņa ir izdarījusi pašu sliktāko,- ļāvusi sev padoties. Nekad nebiju to gaidījis.
Dažas sekundes pakavējos šajā kņudinošajā sajūtā un sažmiedzot plaukstas, strauji atraujos, sāji pievēršoties sniegputenim tālumā.

***

Es neveikli atspiežos pret jaunā vīrieša krūšukurvi un izmisusi, kautri paveros viņa aizgrieztajā sejā. Es nekad nebiju ļāvusi nepiedienīgām jūtām lauzt savu prātu, vienmēr esmu bijusi noslēgta un šis briesmīgais izlēciens izjauca visus manus dzīves uzskatus. Ja kāds aristokrāts to uzzinās, tad manai jau tā zemajai dzīvei pienāks gals, kurš saistīsies ar darba meklējumiem, diedelēšanu, badu un izsviešanu no muižas. Kaut arī šī aizspriedumainā dzīve, stīvās sarunas un atteikumi, kad vēlos piekrist nav domāti man, tas ir viss kas piepilda to, kas esmu.

Atkārtoti paveros mistera Viljama sāji saviebtajos, tālumā aizgrieztajos vaibstos. Es vairs nezinu ko domāt, mans prāts un domas ir pārvērtušās pelnos un pazudušas līdzi vējam. Ja es viņam tiešām tik ļoti nesimpatizētu, tad viņš nebūtu piekritis izaicinājumam doties mežā. Neveikli piestutējos kājās un atkal sajūtu savas basās, nu jau pulsējošās un vispār nejūtīgās kājās.

Kad nelūkojoties viens uz otru, sniegputeņa un savstarpēja klusuma pavadīti mēs kopīgi cenšamies izdabūt vīrieša augumu no nokritušā koka stumbra apakšas, es ar katru sekundi sajūtos ar vien sliktāk un sliktāk. Manas domas draud mani nogalināt. Kā es varēju pat pieļaut domu par skūpstiem ar lordu? Kāds neapsēsts ļaunums bija mani apsēdis? Un nebrīnos, ka viņš aiz riebuma atrāvās,- es taču esmu vien neprasmīga, naiva meitene.

- Mēs nevaram doties atpakaļ uz muižu. - kad esmu nostādijusi viņu uz kājām, pēc smagas sāpju un izmisuma ieskautas nopūtas, jaunais vīrietis klusu nosaka. - Tas ir pārāk tālu. Es nespēšu. - izmisums iezīmē viņa staltos, aukstuma ieņemtos vaibstus. Vēljoprojām nelūkojoties viņa virzienā, es maigi pamāju ar galvu un ļaujot pašlepnumam iekarot prātu, sāku iet dziļāk meža skavās.

Mazā, nomaļā, ar sūnām apklātā mednieka būdiņa vēljoprojām ir tur, kur to redzēju pirms vairākiem gadiem. Laiks ir iezīmējis tā koka korpusu. Egles ap to ir izaugušas tik lielas, ka ļauj būdiņai ietīties mūžzaļā, smagā dūmakā. Soļi līdz tās vecuma ieskautajām, satrūdējušajām durvīm velkās mūžību. Aiz muguras smagi sēcošais mistera Viljama augums un viņa smagie soļi, kurus pavada sāpju izelpas un lūdzoši izsmelti čuksti tukšajam gaisam tikai atgādina skūpstu un visu notikušo. Kādēļ viņam ir jābūt tik neizprotamam? Kādēļ manā prātā domas plosās kā negudras?

Nonākot pie ēnu ieskautās, smalkajiem koka dēļiem veidotās būdiņas, es spēji apstājos un paceļot nosalušo plaukstu, pavisam viegli pieskaros tās aukstajam korpusam un ieelpoju tās meža smaržu.

- Šeit neviens nav bijis gadiem. - uzmanīgi paverot durvis, es pati sev nočukstu un ar skatienu ātri uzmeklēju mazo no sārtiem ķieģeļiem veidoto krāsni un putekļiem klāto malkas čupiņu tai blakus. Neko nedomājot, es basām kājām piesteidzos pie tās un veikli, ar aukstajām rokām skarot raupjos koka gabalus, krauju tos iekšā krāsnī.

Kad krāsnī dejo karstas uguns mēles un to siltums ir piepildījis mazo būdiņu, es misteru Viljamu noguldu uz paklāja pretī ugunij un cerot, ka jaunais vīrietis sasildīsies, apsēžos uz šauras gultas viņam netālu. Labāk nepaliek, viņa seja kļūst arvien bālāka, vaibsti,- aukstāki, smalki veidotais augums, līdz ar cieši aizvērto acu plakstiem un sažmiegtajām plaukstām trīs. Kautkur pie ribām, uz gaišā krekla sūcās smags asiņu traips. Vēlos pavaicāt kas notika, bet kad paveru lūpas, no tām nāk vien sasaluši elpas mutuļi. Skatoties jaunā vīrieša sāpēs drebošajā augumā, man sāp.

Kad viņš atkārtoti iesmeldzās un dreboši uzlūko tikai augošo asiņu traipu, es vairs nespēju nosēdēt. Pielecu kājās un paniskiem soļiem šķērsojot telpu, izrakņāju katru skapja atvilkni un pagaldi, līdz atrodu meklēto,- spirta dzērienu.

- Lūdzu, vai jūs pacelsiet kreklu, ser? Man ir jāapstrādā brūce. - nometusies pie vīrieša auguma, klusāk par čukstu, bikli nosaku. Viņa sejā pavīd sāja smaida atblāzma.

- Nosauciet jel vienu iemeslu, lai es to darītu, jaunkundz. -

- Nemuļķojaties. - es izmisusi, aizlauztā balsī nosaku. - Es nevaru noraudzīties kā jūs noasiņojat, ser. -

- Tad dodiet man ieganstu, jaunkundz. - vīrieša skatiens iedzirkstās un es ar ieplestām acīm sagaidu viņa nākošos vārdus. - Kaut ko novilkt nāksies arī jums. -