Tev šķiet,ka mani pazīsti (5)2

Pārsteigums.

Uz brīdi likās, ka tas nebija reāli. Sāpju dēļ es nevarēju paelpot un par to ļaunākas bija tikai bailes. Ārsti ieradās gandrīz nekavējoties, un es sākotnēji viņiem nemaz neļāvu sev pieskarties, baidoties no brīža, kad viņiem nāksies mani pagriezt. Mamma lūdza dot mums mirklīti divatā, un tādējādi viņa mani pārliecināja, ka tas būs nedaudz sāpīgi, toties ātri, un man kļūs labāk. Sakodusi zobus un savilkusi pirkstus dūrē, es ļāvu ārstiem rīkoties. Viņi mani pagrieza uz muguras tik strauji, ka to gandrīz nepamanīju un sāpju dūriens bija krietni mazāks, nekā man būtu šķitis. Krekls, kas man bija mugurā, tika pārgriezts, jo, cik dzirdēju no ārstiem, viņi nevēlējās man sagādāt sāpes, novelkot kreklu. Viņi runāja ātri un lietoja tik daudz medicīnisko terminu, ka netiku gudra, par ko viņi runā. Viss, ko es sapratu, bija kaut kas par skriemeļa diska trūci vai kaut ko tamlīdzīgu..

-Tagad nedaudz sāpēs,- kāda ārste sacīja. Nobolīju acis, bet neko neteicu. Nevarētu teikt, ka pie sāpēm var pierast. Jutu īsu dzēlienu muguras vidū un, kad salēcos, pārējie ārsti satvēra manus plecus un rokas un piespieda mani pie gultas. Dzēlieni atkārtojas, un, nespēdama izturēt, sāku raudāt un kliegt, cik ļoti tas sāpēja. Lūdzos, kaut viņi pārstāj, bet viss, ko es dzirdēju sev par atbildi, bija klusums.

-Injicēšu viņai miega zāles,- ārste to pateica tā, it kā manis te nebūtu. Viņa paņēma nost manus matus, pārlika tos pāri plecam, un, atradusi elkoņa izliekumu, iedūra adatu man vēnā. Šoreiz sāpes bija daudz panesamākas. Atviegloti izpūtu elpu un jutu, ka plakstiņi kļūst smagāki, un sāpes it kā attālinās no ķermeņa. Jau dažu sekunžu laikā es biju aizmigusi, un ar smaidu uz lūpām izbaudīju mieru, kas mani pārņēma.

***

Es gulēju ļoti ilgi. Droši vien mamma zināja, ka šodien man nekāda skola nespīd, tāpēc mani pat nepamodināja. Pamodos no tā, ka saule spīdēja acīs, jo kāds bija atstājis aizkarus tā, ka tie neaizsedza logu, un pēcpusdienas saule traucēja man gulēt. Pirmais, ko sapratu, bija tas, ka varēju piecelties bez grūtībām un no vakardienas mokām nebija ne miņas. Devos uz vannas istabu, kur noģērbos un pagriezos ar muguru pret spoguli. Visu taisno līniju līdz astes kaulam klāja zilgani, mazi punktiņi, kas liecināja par injekcijām. Centos neņemt tos vērā un iekāpu dušā, lai atslābinātu muskuļus. Es nesapratu, kāpēc vakar kaut kas tik briesmīgs varēja notikt. Es taču netrenējos... nepiepūlējos..

Un tad sajutos kā ar aukstu ūdeni aplieta. Volejbols! Es vakar biju pārpūlējusies spēlē. Lēcieni, gremdes, kritieni.. tas viss taču ietekmēja mugurkaulu. Kā es varēju būt tāda muļķe?

Pabāzu galvu zem ūdens un piecēlos sēdus. Mamma nedrīkst uzzināt. Viņa satrauksies. Es pie sevis domāju un ātri izmazgāju matus un nomazgājos pati. Izkāpu no vannas, noslaucījos un devos atpakaļ uz savu istabu. No skapja izņēmu baltus šortus un baltu krekliņu uz lencēm, uzvilku kājās baltas zeķītes un paņēmu čības. Slapjos matus sasēju astē un atgriezos vannas istabā, lai nomazgātu kosmētiku no sejas, kas pa nakti bija izsmērējusies.  Skropstu tuša bija tik noturīga, ka nācās saberzēt ādu ap acīm, bet veikli tiku ar to galā. Ieskatījos spogulī vēlreiz un nolēmu stāties pretī vecākiem. Viņi noteikti gaidīja paskaidrojumus. Bet, ar ko sākt?

Nokāpu lejā pa trepēm un sajutu saldu smaržu. Devos uz virtuvi un pamanīju mammu halātā, kura kaut ko cītīgi gatavoja. Uz galda stāvēja papīra turziņa ar pusdienām tētim. Tātad, nemaz nebija tik vēls.

-Labrīt,- aizsmakusi sacīju un paklepoju, lai atgūtu balsi. Mamma man uzsmaidīja un atgriezās pie cepšanas,- Kā gulēji? Vai tev kaut ko palīdzēt?

-Tu jau esi tik balta, kā uz kāzām,- mamma pasmējās,- Ķēpīgs darbs galīgi tam neder.

-Uzvilkšu priekšautu,- paraustot plecus, atteicu. Mamma atmāja ar roku,- Ko tu gatavo?

-Pankūciņas ar melleņu ievārījumu,- mamma smaidīga atteica,- Un māsiņai sacepu ar zemenēm.

-Runājot par to,- sacīju,- Kur ir Elīza?

-Aizgāja uz skolu,- mamma to pateica, it kā tas būtu pašsaprotams,- Bet tu vēl varēji gulēt. Ir tikai astoņi no rīta,-

-Viņa aizgāja par mani vai par sevi?-

-Par sevi,- mamma sacīja,- Tu turpināsi mācības tālmācībā, kā tu to vēlējies.

-Mammu!-

-Nevajag man te atgādināt, kas es esmu,- mamma aizrādīja,- Saruna izbeigta,- viņa sacīja un aicināja mani pie galda. Negribīgi devos uz turieni un apsēdos pie galda.- Katrīna, nu neskābsti tik ļoti.-

-Mammu, man gribas iepazīties ar jauniem cilvēkiem,-

-Iepazīsies. Kad pienāks laiks,- mamma manī nemaz neklausījās un nolika man priekšā pankūku šķīvi,- Lai labi garšo. Ko gribēsi padzerties?

-Melisas tēju,- atteicu, un ķēros klāt pankūku griešanai.  Drīz virtuvē ienāca arī tētis, kurš izskatījās pēc milzīga, miegaina lāča. Ieraudzījis mani, viņš mani apskāva un apsēdās man pretim.

-Lūdzu, tava tēja,- mamma pasniedza man tēju un koķeti uzlūkoja tēti. Abi sasmaidījās un pamanīju, ka mamma piesarkst. Saraucu uzacis, uzlūkoju tēvu un viņš, it kā to nebūtu manījis, pievērsās ēšanai.

-Tā, kā arī tētis ir šeit,- mamma, piesēdusies pie galda, svinīgi sacīja,- Ir kaut kas, ko mēs gribam tev teikt,- mamma iesāka ar smaidu sejā un uzlūkoja tēti. Es turpināju ēst, nepacietībā gaidot, kas viņiem vēstāms. Varbūt kaut kas par to, ka viņi atraduši slimnīcu?

-Mums būs bērniņš.- mamma smaidot teica, un saņēma tēta roku. Es izspļāvu tēju un aizrijos ar pankūku, kas iestrēga man kaklā.- Patiesībā, divi.

-Ko?- atguvusi elpu, jautāju.- Jūs tādā vecumā arī ar seksu nodarbojaties?

-Katrīna!- tētis mani apsauca, bet mamma izskatījās pārlaimīga.

-Ak, mīļā,- mamma sirsnīgi teica,- Kad tu būsi mamma, sapratīsi, kāda tā ir laime.

-Es ceru, ka nebūšu,- pie sevis noburkšķēju,- Un priecājos par jums.

-Tu neesi priecīga?- tētis vaicāja. Paraustīju plecus un piecēlos no krēsla,- Kur tu?

-Eju uz skolu.- vienmuļi atteicu,- Paldies par brokastīm,- devos uz gaiteni, uzvilkt kurpes, un, ar prieku secināju, ka neviens man neseko un neko neaizliedz. Man vajadzēja laiku pārdomām. Jo mūsu ģimenē būs dubults pieaugums. Grūtniecība neskāra tikai mammu...

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-6/694460