Tev šķiet, ka mani pazīsti. (4)4

Caur ērkšķiem uz zvaigznēm.

Skola ilga līdz trijiem, tāpēc man bija daudz laika, ko vienkārši izniekot. Pastaigājos pa pilsētu, iegāju kafejnīcā, kur beidzot saņēmos paēst, un tad atlikušo dienas daļu vienkārši bezmērķīgi vazājos. Maniem draugiem bija stundas, mājās iet es nevarēju, jo mamma nekļūdīgi spēja atšķirt mani no Elīzas, un es negribēju skaidroties, un treškārt- man pietrūka manas vecās dzīves. Ja nebūtu traumas, es šobrīd sēdētu uz mana melnā rumaka un ārdītos pa manēžu, lēkājot pa rampām un metot kūleņus. Man nebūtu jāiet uz skolu, kurā nebija personību, kur par tevi sprieda kā par preci, un nebūtu jāstrīdas ar pasniedzējiem, kuriem manis izglītošana rūp ne vairāk kā ērzelim ābece. Izmantoju laiku pārdomām, negūdama nekādu rezultātu.

Man nebija izvēles.

Pulkstenis tuvojās diviem, kad biju izstaigājusi visu Vecpilsētu un devos uz autobusu. Sen nebiju bijusi pludmalē, un šodien, tā, kā bija ļoti jauka un skaista diena, izlēmu braukt uz Bolderājas jūrmalu. Ātri vien pienāca transports, iekāpu tajā, ieliku ausīs austiņas un skatījos ārā pa logu, kā garām slīd ainavas. Meži..pilsētas..ceļi..krāsaini cilvēki...

Bija pagājusi gandrīz stunda, kad nonācu pludmalē. Pie jūras pūta silts vējš un es aizvēru acis, sajūsminādamās par to, kā tas mani glāstīja. Vējš plivināja manus matus un es droši devos uz priekšu. Nonākusi pie kāpām, nometu apavus smiltīs un ar basām kājām devos uz priekšu. Jūra bija stikla zila un pavisam mierīga kā stikls. Mānīgi šķita, ka ūdens būs silts, bet mani māca pārāk liela ziņkārība, tāpēc devos pabradāt pa to.

Ūdens, protams, bija auksts. Tomēr uzreiz neatlēcu no tā un sāku bradāt celiņu, šļakstīdama ūdeni šurp un turp. Biju apgājusi aplīti, kad pamanīju, ka neesmu pludmalē viena. Te bija vesels jauniešu bariņš, kuri nupat bija atbraukuši, un krāmēja ārā lietas. Paslēpos aiz matiem, lai viņi neredzētu manu uzstājīgo blenšanu, tomēr nespēju atturēties. Kurš gan rudenī sauļojas?

-Hei!- kāds no bara uzsauca. Sapratu, ka tieku saukta es, un pie sevis nolamājos.- Meitenīt, tu māki spēlēt volejbolu? Mums vajag spēlētāju!

Atsedzu matus no sejas un pamāju ar galvu. Uzrunātājs pamāja man ar roku, aicinot pie sevis. Sajutos neomulīgi, tomēr devos uz priekšu. Kaut kad jau es biju spēlējusi volejbolu, bet tas bija ļoti sen. Un man tāpat nebija, ko darīt. Mamma jau noteikti zina, par manu darbību šodien, tāpēc man nekur nebija jāsteidzas.

-Tātad, meitenes pret puišiem,- puisis sacīja un uzrunāja pārējos, kuri šķita jauki un jautri jaunieši,- Ak, manas manieres. Esmu Ēvalds,- puisis pasniedza man roku,- Blondās māsas ir Ilze un Dora, bet tie divi kalsnie puiši ir Dāvids un Fēlikss,- Ēvalds iepazīstināja ar pārējiem.

-Katrīna,- es iepazīstināju sevi ar pārējiem,- Bet man patīk, ja mani sauc Keridī.

-No kurienes tu esi?- viena no māsām vaicāja. Viņas balsī jautās ziņkārīga interese.

-Es dzīvoju Imantā,- atzinos,- Un jūs?

-Mēs esam no Priedaines,- Dora atteica māsas vietā,- Tad mēs spēlēsim vai nē?- viņa aizkaitināti jautāja Ēvaldam. Ēvalds nobolīja acis un pievienojās abiem puišiem, kuri uzstādīja volejbola tīklu. Abas meitenes uzvilka peldkostīmus, bet, tā kā man nebija tādas ekstras, nācās iztikt ar krūšturi un treniņbiksēm, ko māsa man bija iedevusi. Uzrotīju staras līdz celim un noķēru bumbu, ko Ilze man pameta.

-Nu, sākam?- Ēvalds jautāja, un visi piekrītoši noliedzās,- Keridī, tu servē!

-Nu labi,- es piekritu un nostājos vistālāk no visiem, lai raidītu servi.

***

Jauniegūtie draugi mani aizveda mājās, un es ar bažām atvēru mājas durvis, kur dzirdēju ritam sarunu. Izklausījās, ka māsa sarunājas ar mammu, liekot man satraukties vēl vairāk.

-Keridī,- mamma mani mīļi pasauca. Nolamājos pie sevis un pagriezos, lai dotos uz virtuvi, kur viņas abas mani gaidīja,- Mīļā, vai ir kādas problēmas, par ko vēlies ar mums parunāt?

-Problēmas?- spalgā balsī vaicāju,- Nav nekādu problēmu! Viss kārtībā!

-Keridī..- māsa iejaucās sarunā,- Mēs zinām, ka tas nav viegli, tāpēc varbūt tu neesi tam nemaz gatava?

-Par ko jūs runājat?- es tēloju, ka nesapratu. Vai tas tiešām notiek?

-Par to, ka tu vari turpināt tālmācības,- mamma teica. Smagi nopūtos un nobolīju acis,- Katrīna!

-Mammu, lūdzu, mums šī saruna ir bijusi miljoniem reižu!-

-Keridī..-

-Es eju gulēt. Esmu nogurusi,- atteicu un devos uz savu gultu. Uzkāpu augšup pa trepēm, iegāju istabā un atgāzos gultā. Pārvilku segu sev pāri un uzreiz aizmigu. Sports bija izsūcis visus manus spēkus.

-Keridī, meitiņ,- mammas balss mani modināja,- Mīļā, vakariņas ir gatavas,-

-Mammu, es guļu,- miegaini atteicu un pavēru acis,- Tu teici- vakariņas?

-Jā, nāc nu,- mamma sacīja un, kad grasījos celties augšā, sapratu, ka to nevaru. Mamma uzmeta man baiļpilnu skatienu,- Keridī?

-Mammu?- balsij drebot vaicāju,- Mammu, es nevaru piecelties!-

-Es tūlīt,- mamma iesaucās un izskrēja no istabas. Centos pacelties sēdus, bet tas sagādāja nenormālākās sāpes, kas atgādināja to reizi, kad cietu avārijā.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skietka-mani-pazisti-5/694298