Tev šķiet, ka mani pazīsti (50)3

Balle.

Māsa bija ieveidojusi manus matus un lepni pagrieza mani pret spoguli, lai es novērtētu viņas veikumu. Māsa bija manus matus sapinusi bizē, kas stiepās viscaur pāri galvai, sākot no kreisās auss līdz pat muguras vidusdaļai. Šur un tur matos bija iesprausti mazi ziediņi un pērlītes, kuri noķēra saulesgaismu un iepina tās starus man matos.

-Princese Katrīna,- māsa svinīgi noteica, uzlikusi galvu man uz pleca,- Es esmu apmierināta ar darbu. Tava seja izskatās ideāla, un skatiens uzreiz vēršas uz acīm. Tiesa, kleita nav manā gaumē, bet tā saskan ar visu. Tu būsi balles princese.

-Tūlīt,- es atteicu,- Ar straumēm uz jūru,-

-Beidz nīgroties, un nāc vilkt augstpapēžu kurpes,- māsa mīļi pavēlēja. Pārliku bizi pāri plecam un piecēlos no krēsla, lai paskatītos uz kurpēm kā uz haizivi, kas draudētu mani apēst. Papēži tagad šķita draudoši lieli, ņemot vērā, ka man bija garā kleita.

Tās ir tikai kurpes. Sevi mierināju. Un es esmu galvenā, ne kurpes.

Bet panika mani pārņēma ar jaunu joni, es uzmetu māsai izbiedētu skatienu,- Klau, aizdod kādas no savām! Man bail..

-Keridī..-

-Man bail, ka es lauzīšu kaklu vai sprandu,-

-Keridī, tas ir viens un tas pats,-

-Man vienalga, glāb, māsa!-

-Beidz niķoties,- Elīza atteica un paņēma kurpes rokās,- Sēdies, pelnrušķīt.

Ietiepos un, rokas sakrustojusi uz krūtīm, spītīgi atteicos izkustēties. Es taču knapi staigāju parastās kurpēs, kur man bija prāts, ka varēšu nostaigāt uz 10 centimetru liela papēža, nēsājot garu vakarkleitu?

-Labi,- māsa neapmierināti noņurdēja, padodamās.- Aiziešu pēc laiviņām.

-Tu esi eņģelis, mās,- es mīļi smaidot teicu un atviegloti uzelpoju. Māsa izgāja no istabas un es neviļus ieskatījos spogulī. Meitene, ko es tur redzēju, nebija Katrīna Millere. Man šī meitene bija sveša. Pārāk sievišķīga un pieaugusi, lai būtu mazais, trakais skuķis, kas svaidās ar motocikliem. Tā nebiju es.

-Esmu atpakaļ,- māsas balss izvilka mani no pārdomām un atgrieza realitātē,- Lūdzu. Mežģīņu laiviņas,- māsa pasniedza man melnas, mazas zamša kurpītes, kuras nekavējoties uzvilku kājās.- Vismaz tev nebūs jāapsēžas ik pēc desmit minūtēm, un tavas kājas nepulsēs.-

-Elīza, vai es esmu izmainījusies?-

-Kādā ziņā?-

-It visā.- es uzreiz atteicu,- Izskatā, raksturā... dzīves uztverē..

-Protams esi,- māsa smaidot atteica,- Un tas ir uz labo pusi.

-Jā, ir, bet es zaudēju sevi..- žēli atteicu,- Man pietrūkst tā, kā bija. Tagad man ir Kristiāns, un tagad man ir tā vēlme pēc sieviešķīgā..

-Ak, mās,- Elīza mani apskāva,- Tas ir dabiski. Mums meitenēm ir daba ieprogrammējusi domāt tā, lai izskatītos labi. Tevī vienkārši tas verķītis vēl nebija nostrādājis. Tu tagad esi sieviete, Katrīna. Nevis mazā Keridī,-

-Bet ja nu es gribu būt mazā Keridī?- vaicāju, un noslaucīju asaru, kas noritēja man pāri vaigam,- Tā ir daļa no manis.. un ar visu šo.. – es norādīju uz kleitu,- Es zaudēju sevi.

-Tā,- māsa strikti noteica,- Nekādu asaru. Šodien par to nedomā. Tavs princis lejā gaida,- māsa iedvesmojoši pasmaidīja,- un tu izskaties tiešām labi.

-Paldies, laikam,- sāji atteicu un ļāvu Elīzai mani izvest ārā no istabas. Ieraudzījusi trepes, pasmaidīju, jo nu vairs man nebūs jābaidās par to, ka nokritīšu. Elīza man tā vai tā palīdzēja nokāpt, un nodeva mani Kristiāna rokās. Mans puisis bija ģērbies džinsos, kedās, spožā kreklā, kas bija pavilkts zem žaketes, bet greznākā rota viņam bija smaids. Puisis satvēra manu roku un uzvilka uz tās rokassprādzi, kas bija kā ziedi.

-Izklaidējaties,- māsa novēlēja, pamājot mums ardievas. Kristiāns man pasniedza jaku, ko aplika man ap pleciem un uzcēla mani rokās.- Eu!
-Viņai taču nav piemēroti apavi,- puisis paskaidroja un iznesa mani no mājas, pārnesot pāri slieksnim.

-Viltīgi, bet tu pārnesi mani nepareizajā virzienā,-

-Tas nekas,- puisis noskūpstīja man pieri,- Būs laiks arī tam.

-Kā tev patīk?-

-Izskaties lieliski,- Kristiāns izteica komplimentu un nolaida mani zemē. Kad pacēlu skatienu, pamanīju, ka viņš ir atbraucis ar melnu BMW, kura lukturiem apkārt bija neona zilas gaismiņas.- Kariete,- puisis pieliecās un paklanījās. Pakniksēju un iekāpu mašīnā, juzdamās kā princese. Aizvēru durvis un pamanīju sevi atspulgā. Redzot svešinieci, saskumu, tomēr pasmaidīju un izlikos, ka viss ir kārtībā.

Jo tādas mēs meitenes esam.

-Dodamies uz Vegasu!- puisis lustīgi iesaucās un iedarbināja mašīnu. es apstulbu.

-Ko tu teici?-

-Ballei ir Vegasas tematika. Vai es to nepieminēju?

-Nē, nepieminēji,-

Kristiāns apstādināja mašīnu, ,maigi pacēla man zodu un noskūpstīja mani, liekot katrai manai šūnai atsaukties uz viņa pieskārienu.- Tu izskaties lieliski. Neraizējies,-

-Ne jau tas mani satrauc,- es nomurmināju, bet viņš to nedzirdēja.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-51/700838