Tev šķiet, ka mani pazīsti (49)7

Nemeklē labāko, bet meklē savējo, jo labākais ne vienmēr būs savējais, bet savējais vienmēr būs labākais

Pēc trīs stundu ilgas blandīšanās pa veikaliem, beidzot atradu savu ideālo vakara kleitu. Tā nebija izgreznota cakām un rišiņām, un tieši tas mani visvairāk piesaistīja. Turklāt arī cena bija tīri simpātiska..

-Divi simti eiro par kleitu?- Kristiāns šausminājās, kad iznācu no ģērbtuvēm, lai viņam demonstrētu tērpu.- Tu esi prātu izkūkojusi..

-Es taču jokoju,- viņam atbildēju,- Tā maksā nedaudz zem simt eiro. Mans budžets arī ir neizsīkstošs.-

-Jūtu līdzi tam, kurš tevi apprecēs,- puisis pasmējās,- Viņam vajadzēs dzelzs nervus.

Uzmetu viņam īgnu skatienu un piegāju pie kases, lai norēķinātos par kleitu. Man tā šķita skaista. Agrāk es nemaz nenēsāju kleitas, izņēmuma kārtā tikai uz svinīgām ballēm. Un šī kleita man tiešām patika. Bēša krāsā ar piemīlīgu jostiņu, un glīti izskatījās uz mana auguma. Nemaz nebija slikti! Apavi man jau bija, biju nopirkusi arī somiņu, un ar skumjām apjautu, ka mana iepirkšanās tūre ir beigusies. Kristiāns būs starā.

-Nu labi, kleitiņa ir skaista,- puisis negribīgi atzina,- Bet nav par “salītu”?

Es iesmējos, atcerēdamās, cik mamma bija priecīga, kad paziņoju, ka došos iepirkties. Tiesa, viņas ar māsu bija pārsteigtas, bet abas man novēlēja veiksmi un izskatījās priecīgas, ka beidzot sāku izkunkuļoties no savas puiciskuma čaulas.

Samaksāju par pirkumu, un, kamēr kasiere salocīja kleitu, pagriezos pret Kristiānu, kurš šķita par kaut ko aizdomājies. Puisis mani uzlūkoja suņa ačelēm.

-Vēl kaut ko pirksi?- viņš skumji jautāja. Varēja manīt, ka puisis bija pārguris un nokaitināts, bet centās to neizrādīt. Smaidot noraidoši papurināju galvu, un viņš atslāba,- Beidzot, es domāju, ka nekad tas...- viņš grasījās teikt, bet pusvārdā aprāvās,- Ka vēl kādreiz būtu jāaizbrauc uz veikaliem!-

Iekniebu viņam vaigos,- Ak tu mans mīļais, kā tu uzminēji, ka rīt dosimies iepirkties?

Kristiānam acis iepletās,- Saki, ka tu joko.

-Nu, bet jaukum, tu esi tādā starā par iepirkšanos, tad kāpēc ne?-

-Kerdī, mazā.. Lūdzu..-

-Beidz,- es nosmēju,- Taču viss ir labi. Nečurā botēs.

-Kas tad tas par izteicienu?

-Manējais,- es nomēdījos un paņēmu maisiņu, ko pasniedzu Kristiānam,- Panesīsi?

-Tāds jau mans vīrieša liktenis. Nest manas princeses maisu,-

Es sapīku,- Neesmu es princese.

-Bet tāda izrādies,- puisis nopietni teica,- Es gribu, lai tu saglabā to puicisko meiteni, kura uzradās ne no kurienes, kurai ir gara mēle. Kura ir lecīga, un ar to unikāla.-

Es apstājos uz vietas un apdomājos.- Viņa jau sen ir zudusi..- skumji sacīju.

-Viņa nav zudusi,- Kristiāns silti sacīja,- Viņa ir tepat, un es viņu mīlu,- puisis uzlika rokas man uz vaigiem un visu cilvēku priekšā noskūpstīja,- Starp citu, Ilona būs ballē.

-Ko?!- es pacēlu balsi, pievērsdama sev uzmanību,- Kā? Kad? Kāpēc?

-Viņa man zvanīja.- puisis neitrāli atteica.

Kates kleita. http://weheartit.com/entry/113038452/search?context_type=search&context_user=LaRobedeMariage&page=2&query=evening+dress

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-50/700832