Tev šķiet, ka mani pazīsti (44)5

Dzīvē, kā zem lietus- pienāk brīdis, kad paliek vienalga.

Izgājis ārā, Kristaps strauji apstājās, un es, ja nebūtu noreaģējusi, būtu viņā ieskrējusi. Apmulsusi noliku rokas gar sāniem un gaidīju, kad puisis ko teiks. Viņa seja bija saraukta, un puiša acīs es redzēju neizpratni. It kā viņš gribētu ko teikt, bet viņam pietrūktu vārdu.

-Paklau...- Kristaps beidzot iesāka runāt, izlaizdams plaukstu cauri matiem,- Es tā kā vakar nedaudz iedzēru, un nedomāju, ka šodien būtu labi sēsties pie stūres...

-Tas nekas,- es uzreiz atteicu,- Es došos mājās pati. Esmu gulējusi gana..

-Nē, brālis mani nožņaugs,- Kristaps sardoniski pasmējās,- Tu gribētu palikt pie mums? Manuprāt, mamma ļoti gribētu iepazīties ar meiteni, ar ko mans brālis ir sačivinājies?

Es samulsu. Ko man tagad būtu jāatbild?- Es nezinu, man būtu neērti..

-Beidz taču,- puisis centās mani pierunāt,- Kristiāns tāpat visu dienu gulēs. Bet, tā kā ne tu, ne es neesam spējīgi tevi aizvest, kā apmaiņu es tev varu piedāvāt pavadīt dienu mūsmājās kā viešņa,-

-Es taču...-

-Kristiāns jau teica, ka tu neļaujies emocijām,- puisis nobolījis acis teica, un, satvēris mani aiz plaukstas locītavas, vilka mājas virzienā.

-Un ja nu tavs brālis niknosies?-

-Neniknosies,- Kristaps vēsi atteica un uzveda mani augšup pa kāpnēm. Mana sirds sāka sisties ātrāk un prātā izplānoju gandrīz simts veidu, kā izmukt no šejienes. Kristaps šķita pārliecināts, bet tā bija par maz, lai pārliecinātu arī mani.

Puisis atvēra durvis un manam skatam pavērās milzīga māja, kuras centrā bija milzīgs flīžu akmens, kurā bija imitēts saules pulkstenis. Nekavējoties novilku apavus un sekoju Kristapam iekšā savrupmājā. Manu skatienu piesaistīja siena, kura bija noklāta ar fotogrāfijām. Ar apbrīnu uzlūkoju astoņu cilvēku ģimeni, kurā bija dominējošs vīrišķais gēns.

-Malta, 2010. gada vasara,- Kristaps, uztvēris manu skatienu, sacīja, pielikdams roku pie bildes, kur atpazinu viņu un brāli sēžam pie baseina, abiem bija krāsaini peldamie matrači un puiši izskatījās kā mazi bērni,- Viens no labākajiem ceļojumiem, kas mums bijis.-

-Un šī?- es pavaicāju, pielikdama roku pie bildes, kurā Kristiāns bija uz motocikla.

-Ak,- Kristaps atcerējās,- Tas ir Ķegumā. Brālis bija totālā kaifā un starā todien. Tā ir pirmā reize, kad viņš uzkāpa uz motocikla.-

-Un kopš tā laika viņu nav iespējams dabūt nost, vai ne?- ķircinot vaicāju, norādot uz daudzajām bildēm, kuras bija no Kristiāna sacensībām, krosiem un brīvā laika. Šajās bildes es pamanīju sevis atblāzmu. Cik ļoti no malas redzams, ka sports ir pārņēmis prātu.

-Nāc, iedošu tev siltas drēbes, ko pārvilkt,- puisis sacīja un aicināja mani uz istabu, kas atradās gaiteņa galā,- Šī ir viesistaba. Uzgaidi, kamēr atradīšu drēbes,- puisis sacīja. It kā man būtu kurp doties. Iegāju lielajā istabā un neviļus pieskāros gultai, kura izskatījās antīka. Uz tās bija sega ar seģeni, kura izskatījās kā no vecmāmiņas krājumiem. Apsēdos uz gultas un pamanīju uz naktsgaldiņa noliktu lakatiņu, uz kura bija Kristiāna vārds un uzvārds. Pasmējos, ka uz birkas ar flomāsteru bija uzrakstīts “Ķepas nost no manas bandanas!”

Paņēmu to rokās un pieliku pie deguna, lai ieelpotu mana mīļā puiša smaržu. Sadzirdēju, ka Kristaps nāk un saņurcīju lakatiņu dūrē, uzmetot puisim nevainīgu skatienu.

-Treniņbikses un krekls,- puisis svinīgi sacīja, nolikdams drēbes uz gultas man blakus,- Izgulies, un neviens tevi ne netraucēs. Es apsolu,- Kristaps sacīja un apsēdās man blakus,- Saki man...-

-Ko?-

-Vai tev mans brālis tiešām patīk?-

-Jā,- es nešauboties atbildēju,- Kāpēc vaicā?

Kristaps pasmējās,- Nu, man likās, ka tu mani ar skatienu apēdīsi.

Es manāmi nosarku,- Tā nebija.

-Tad jau tas ir labi,- puisis atviegloti sacīja,- Jo esmu zilāks par zilu.

Kas pie velna?

-Es esmu gejs, Katrīna,- puisis piemiedza aci,- Vai tu domā, ka Kristiāns ļautu kādam citam aizvest viņa meiteni mājās?- puisis pasmējās un piecēlās kājās.- Tava sejas izteiksme mani gāž nost no kātiem,- puisis smejoties aizvēra durvis, atstādams mani vienatnē. Paņēmu rokās kreklu un ieelpoju tā smaržu. Kā maza meitene atgāzos gultā un apķēru kreklu, kas bijis mugurā manam puisim. Ilgi nedomājot izģērbos un uzvilku kreklu mugurā. Uzvilku arī treniņbikses un atgūlos uz mīkstās gultas. Man krita ciet acis un es uzreiz iemigu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-45/700104