Tev šķiet, ka mani pazīsti (45)8

Ja vārdu tev nav, pieklauvē un nerunā.

Es sapņoju, ka guļu rožu dārzā krāšņā, vīna sarkanā kleitā un dziedāju klēpī dusošam mazulim, kuru aijāju savās rokās. Mazā sejiņa bija eņģeliski skaista un tajā es pamanīju Kristiāna acis un degunu, bet manas lūpas un manus vaibstus. Pieglaudu mazo sev klāt un paskatījos uz mežmalu, kur ganījās zirgi. Mans bērniņš pamodās un izstiepa rociņas manā virzienā. Satvēru mazo plaukstiņu un pieliku to pie sejas. Mazais aizvēra acis un atkal iemiga.

Atvēru acis un atskārtu, ka turu roku uz vēdera, it kā to sargātu. Pasmaidīju un piecēlos sēdus, uzlikdama roku uz vēdera. Sapnis neapšaubāmi bija man ticamības sajūtu... izstiepos uz augšu un, kad nolaidu rokas, pamanīju Kristiānu, kurš bija pārģērbies un sēdēja istabas otrā galā uz krēsla un ar smaidu mani vēroja.

-Tu mani izseko?- es, uzrāvusi uzaci jautāju, skatoties uz viņu,- Kristaps..

-Es zinu,- puisis mīļi sacīja,- Es nedusmojos. Man patīk skatīties, kā guli..

-Man nepatīk, ka uz mani skatās,- es norūcu un iemetu viņam ar spilvenu, kas bija man pa rokai. Puisis to veikli noķēra un piecēlās no gultas, lai pienāktu pie manis. Viņš maigi pacēla manu zodu uz augšu un uzspieda manām lūpām īsu, ļoti, ļoti mīļu bučiņu, kas lika man ilgoties pēc vēl vienas.  

Puisis noglāstīja manu degunu ar savējo un atkal sagūstīja manas lūpas savējās. Atslēdzu prātu un ļāvu rokām paslīdēt zem Kristiāna krekla un sataustīt ar plaukstām cietos vēderpreses muskuļus. Augums, kas bija tik spēcīgs, spēja būt tik maigs.... novilku viņam kreklu un noskūpstīju vietu, kur sitās puiša sirds. Kristiāns smejoties pieskārās manam kaklam.

-Vai tagad dabūšu to kreklu atpakaļ?- viņš iešķībi smaidot vaicāja. Iekodu lūpā un papurināju galvu. Apvēlu viņu guļus un apsēdos viņam virsū tā, ka katra mana kāja bija viņam savā pusē. Kristiāns skatījās man acīs un maigi pacēla manu kreklu uz augšu un noglāstīja manu vēderu, kurš no viņa pieskāriena sarāvās. Īsajā mirklī man šķita, ka manī eksplodē tauriņu bumba ar siltumu kodolā, kas izmainīja visu manu būtību. Man gribējās siltumu visur. Visur kur viņš pieskārās. Man nekad nebija bijis tik silti.

Kristiāns pacēlās sēdus un mani noskūpstīja, uzlikdams rokas man uz pleciem, noglāstot tās visā garumā no augšdelmiem līdz pirkstu galiņiem. Viņa pieskāriens sasildīja un darbojās uz katru manu nervu šūnas neironu ar milzīgu strāvu, kas padarīja mani traku. Aiz viņa pieskāriena šķita, ka man uz ādas nolaidies pa tauriņam, kas kutināja man ādu. Sasodīts. Kas tas ir? es nekad nebiju jutusies tik... savādi...

Puisis strauji aprāvās un ieskatījās man acīs. Pirms ko jautāt, viņš noglāstīja man vaigu un iekoda apakšlūpā,- Tagad?- viņš klusi jautāja.

-Tagad,- es atteicu un ļāvu viņam mani izģērbt, vispirms ar acīm un tad fiziski. Šķita, ka laiks ir zaudējis savu nozīmi un es vienkārši izbaudīju mirkli. Jo tas padarīja mani par to, kas es esmu. No patīkamajām emocijām es redzēju galvā tādu kā filmiņu. Bet nekas nelīdzinājās šim.

-Au, au, au!- es iesaucos un instinktīvi spārdījos pretī. Kristiāns sabijies palūkojās uz mani.

-Jedritvai kociņ, kad tu taisījies man pateikt, ka tu esi nevainīga?- puisis saniknojās. Es nezināju, ko teikt, un puisis manāmi sanervozējās. Viņš uzvilka atpakaļ bikses un apsēdās gultas malā. Kad grasījos viņu apskaut, puisis piecēlās kājās, noņurdēja “Neaiztiec mani”, un izgāja no istabas, atstādams mani vienu. Jau atkal.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-46/700264