Tev šķiet, ka mani pazīsti (42)13

Ar piedod vairs dažreiz nepietiek. dažreiz nodarījums ir tik smags, ka piedod ir vissmieklīgākais un mazākais vārds uz pasaules.

-Nē, nē,- es viņu atgrūdu un teicu,- Ne tagad un ne šeit,- izmocīju vārdus un piecēlos sēdus. Es taču Kristiānu knapi pazinu. Turklāt Elīzai taisnība, ko es zināju par mīlestību? Kāpēc es vispār to gribēju darīt šonakt? Lai pateiktos Kristiānam? Kāda es esmu muļķe! Uzmeklēju savu krūšturi un aizāķēju tā āķīšus. Uzvilku atpakaļ kreklu un džemperi un paskatījos uz Kristiānu, kurš neizskatījās ne dusmīgs, ne vīlies, man par izbrīnu.

-Piedod, - es klusi sacīju,- Bet es nevaru... es negribu..-

-Es tevi saprotu,- Kristiāns pavīpsnāja,- Un es tev neko neuzspiežu.

-Paldies tev,- es teicu un jau grasījos doties prom, kad puisis satvēra mani aiz rokas, tādējādi aizturot mani,- Kas ir?-

-Labi, es tev neuzmākšos, bet vismaz ļauj nosvinēt to, ka tu esi atpakaļ-

-Vai tu tagad man pielabinies?- samiegusi acis, jautāju. Kristiāns pasmējās,- Labi, uz kurieni?

-Iesim uz klubu paballēties. Tev taču ir astoņpadsmit,- puisis to noteica savādā, ķircinošā balsī.

-Un cik tad tev pašam ir?- skeptiski vaicāju. Puisis pagriezās ar muguru pret mani, un es neredzēju viņa sejas izteiksmi.

-Divdesmit viens,- Kristiāns godīgi atteica, un uzvilka kreklu pa virsu labi trenētajam augumam, kuru pirms mirkļa tik ļoti biju iekārojusi,- Es trīs gadus sēdēju kolonijā par niecīgu atgadījumu..

-Kas ir šis “niecīgais gadījums”?-

-Mēs ar draugiem nejauši laukos nodedzinājām lapeni,- Kristiāns godīgi teica,- Tas tiešām bija netīšām. Man nupat bija palicis astoņpadsmit gadu, un es biju dzēris, tāpat kā Krišs un Mārcis, mani kādreizējie draugi. Tā nu mēs gulējām pie lapenes, pīpējām un ārdījāmies. Blakus lapenei bija kāda pamesta būdiņa, kurā mums nevienam nebija drosmes ieiet. Todien šķita, ka tur neviena nebija... kad devāmies prom, izsmēķējām pēdējās cigaretes un iemetām tās lapenē, lai nodziest... viena no tām bija joprojām degoša...- puisis godīgi stāstīja. Apstulbusi stāvēju malā, apjaušot, ko viņš centās pateikt. Viņa dēļ bija gājis bojā cilvēks.

Kristiāns paskatījās uz mani, un turpināja stāstīt,- Neviens nekad neuzzinās, vai tā bija mana, vai manu draugu cigarete. Es tikai nekad neaizmirsīšu tās liesmas, kuras redzēju televīzijā, kad rādīja, kas noticis. Tika vainota kūlas dedzināšana un viss pārējais...- puiša balss aizlūza to visu atceroties,- Izrādās, ka kaimiņi mūs bija atpazinuši, un nodeva policijā. Viņiem pat bija fotogrāfijas, lai to apliecinātu..-

-Un kas notika tālāk?- es zinātkāri vaicāju. Pamanīju, ka Kristiāna skatiens pārslīd pāri viņa tetovējumam. Puisis uzrotīja piedurkni un ar otras rokas rādītājpirkstu pieskārās melnajai tintei, kas bija iededzināta viņa ādā uz mūžiem.

-Mūs grasījās ietupināt, protams,- puisis atcerējās,- Bet veiksme, ka Mārča tēvs bija advokāts, tāpat kā mans tēvs, un kopā viņiem izdevās noformēt dokumentus. Nezinu un negribu zināt, kā, bet tā vietā, lai pūtu aiz restēm, mēs nonācām labošanas iestādē... trīs gadus dzīvojām tur, un no labākajiem draugiem kļuvām par svešiniekiem. Mārci cietumā nosita..- Kristiāns sarāvās to sakot,- Nu, manā izpratnē tas ir cietums. Izrādās, ka viņš bija sakašķējies ar kādu mazgadīgo slepkavu, kas manu draugu nolika uz lāpstiņām un izbeidza viņa dzīvi. Tas bija viens mirklis. Tas puišelis paķēra ēdnīcas nazi un trieca Mārcim taisni sirdī. Glābējiem nebūtu nekādas jēgas braukt. Dūriens bija precīzs. Un viss notika tik ātri...- puisis aizmiedza acis un aizklāja seju ar plaukstu,- Viņš bija mans labākais draugs. Un vienas cigaretes dēļ viņa vairs nav..

Notupos uz ceļiem un viņu apskāvu, lai mierinātu. Jutu, ka Kristiāns dreb, bet puisis centās neizrādīt asaras. Apskāvu viņu ciešāk, lai viņu sasildītu, bet šķita, ka puisis to nemaz nemana.

-Es nekad nevarēšu viņam atvainoties,- viņš izmocīja un es atliecos, lai pamanītu asaru noritam pāri viņa vaigam,- Tā bija mana vaina.- Kristiāns noteica un atkal paslēpa seju plaukstās. Centos viņu izpurināt no tā stāvokļa, bet puisis bija kā statuja. Viņu nevarēja atmodināt nekas. Zaudējusi cerības, novilku džemperi un atguldīju Kristiānu gultā. Pati apgūlos viņam blakus, apsedzu mūs abus ar segu un atkal viņu apskāvu un mierināju.

-Es esmu šeit,- es sacīju un jutu, ka puiša rokas mani pievelk sev tuvāk. Viņam mani vajadzēja. Un to arī es gribēju. Būt viņam blakus.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-43/699893

P.S. Šī ir viena no emocionālākajām nodaļām, ko esmu rakstījusi. Ceru, ka patīk. :)