Tev šķiet, ka mani pazīsti (41)8

Cilvēks ir vērtīgs tikai tad, ja viņa darbi saskan ar viņa rīcību.

-Kur tu mani ved?- vaicāju, kad Kristiāns mani veda uz priekšu, turēdams man acis, aizvērtas, pieturot tām priekšā plaukstas. Nesapratu, kāpēc tas viņam bija vajadzīgs, ja ārā tāpat bija tumšs, un es neko nesaskatītu. Sniegs omulīgi gurkstēja zem kājām un man sametās bail, ka es kaut kur nepakritīšu,- Neļauj man nokrist!-

-Tātad, tas, kur es tevi vedu, ir pārsteigums,- puisis sacīja,- Bet nokrist gan tev neļaušu.- viņš piekļāvās man tuvāk un es jutu viņa smaržu sev blakus. Sirds iepukstējās ātrāk gaidot, ko viņš gribēja man parādīt. Puisis noņēma plaukstas man no acīm un uzlika rokas man ap vidu.

-Kas te ir?- es mirkšķināju acis un pajautāju,- Es neko neredzu!

-Kuš,- Kristiāns aizrādīja un norādīja uz priekšu,- Skaties. Tur,- puisis sacīja un tad es to ieraudzīju.

Tumsā izbrāzās vilciens, kura starmeši izgaismoja visu ceļu gandrīz fluoriscējoši baltā tonī. Uz brīdi viss izgaismojās un es apbrīnā pavēru muti. Bet ne jau tas bija labākais. Gaismā es pamanīju vilkus, kuri skrēja pakaļ vilcienam veselā barā.

-Neko nesaki,- Kristiāns piekodināja,- Viņiem tā ir kā izklaide. Viņi cer kādudien noķert to vilcienu.

-Dumjie suņi,-

-Tā vis nesaki,- puisis sacīja, tikpat klusi,- Un tie nav suņi. Tie ir vilki. Apbrīnojami, ne?

-Tas ir ļoti dumji. Viņi nekad nenoķers vilcienu!-

-Tur jau tas skaistums, viņi skrien pakaļ tam, ko nekad nesasniegs. Viņiem tas ir mērķis.-

-Sasniegt nesasniedzamo? Baigais mērķis.-

-Ļaušu tev šos vārdus apdomāt,- Kristiāns teica un saņēma manu roku savējā, lai vestu atpakaļ uz motocikla pusi. – Kāp virsū, man jāizdara zvans,- puisis sacīja. Apmulsusi uzkāpu uz motocikla un ieslēdzu mūziku. Kristiāns pagājās tālāk un ar kādu sarunājās. Sajūsmā, ka esmu atguvusi savu dārgumu, apķēros tam apkārt, un no laimes iemurrājos. Mans motocikls bija atpakaļ. Mans mīļotais.

-Braucam,- puisis sacīja, nostājies man blakus,- Šoreiz braukšu es.- viņš teica.

-Kurš teica, ka es tevi laidīšu?- ironiski pajautāju. Puisis iestīvējās man priekšā un man nekas cits neatlika, kā apvīt rokas viņam apkārt, un ļauties. Kristiāns apgrieza motociklu otrādāk, šķaidot sniegu pa sāniem un milzu ātrumā metās atpakaļ. Sakļāvu rokas kopā, turoties pie viņa, un aizvērusi acis, pieglaudu ausi viņa mugurai, sadzirdot puiša dobjos sirdspukstus.

Pavisam ātri mēs nonācām pie puiša mājas, un es beidzot sajutu vēsumu laužoties cauri drēbēm. Sāku drebēt un Kristiāns mani apskāva.- Tu esi pārsalusi, nāc,- puisis aicināja un mēs devāmies uz otru mājiņu, nevis galveno. Kristiāns man ļāva uzkāpt pa trepēm augšup, bet pašā galā satvēra manu roku, neļaujot man iet tālāk.

-Aizver acis,- puisis piekodināja. Es no dusmām norūcos. Tas mani sāka kaitināt,- Kas?

-Kāpēc man visu laiku jātur acis ciet?-

-Vienkārši nāc,- puisis sacīja un atvēra durvis. viņš mani ieveda iekšā, turot aiz rokas,- Atver acis.

Dzirdēju, ka Kristiāns aizver un aizslēdz durvis aiz mums, un man priekšā pavērās gulta, kurā bija izbārstītas ziedlapiņas. Kamīnā omulīgi kūrās uguns, uz galdiņa bija vesela čupa šokolādes kastīšu, un manu skatienu piesaistīja lācītis, kuram uz pēdiņas bija izšūts “Esi mana.”

-Saldi,- es smejoties atteicu un pagriezos pret puisi,- Ļauj minēt, tu taisies mani pavedināt?

-Nē, ne gluži,- puisis sacīja,- Bet ja tu tā vēlies..

-Es...- grasījos, ko iebilst, bet puisis jau bija man blakus un, aplicis rokas man ap vidu, pievilka mani sev klāt, padarot vai mēmu skūpstu dēļ. Atslēdzu prātu un ļāvu rokām rīkoties pašām. Manas rokas pieskārās Kristiāna pleciem, jaušot, cik tie ir plati un spēcīgi un es pasmaidīju. Novilku viņam jaku un paslidināju rokas zem viņa krekla. Puisis nodrebinājās.

-Auksts,- viņš sacīja un izpleta rokas,- Vai esi mani aplūkojusi un iztaustījusi gana?

-Nē,- viltīgi smaidot atteicu un noglāstīju viņa augumu zem krekla. Viņa muskuļi uz vēdera konvulsīvi sarāvās no maniem pieskārieniem, un man pašai vēderā radās tāda savāda sajūta. It kā manī tiktu ielaists miljoniem smurfu, kuri mani kutinātu no iekšpuses. Novilku viņa kreklu un pieglaudos puisim, lai ieelpotu viņa ādas smaržu.

-Nu nē, nē,- Kristiāns iebilda, atstumdams mani nost no sevis,- Tā nav godīgi.- puisis noņurdēja un novilka man džemperi, un tad kreklu. Sajutusies savādi, piesedzos.

-Cik tu esi kautrīga...- puisis mīļi teica, un noglāstīja man vaigu ar plaukstu,- Un tu esi tik skaista. Tavas acis ir tik skaistas. Īpaši šajā gaismā. Tumšas. Gandrīz kā driādai?

-Aizvērsies vienreiz?- es nepacietīgi noņurdēju, piesegdama krūšturi ar plaukstu,- Tu mani sāc biedēt ar savu verbālo caureju!

-Un tu esi mana,- puisis sacīja un maigi noņēma manu roku nost no krūštura,- Neslēpies. Tu esi skaista.- puiša acīs es redzēju, ka viņš nemelo un nedroši pacēlu rokas uz augšu. Kristiāns atdarīja manu krūštura āķīti, atbrīvojot krūtis, ko viņš saņēma plaukstās un noglāstīja. Mans vēders saspringa gaidās, un es atmetu galvu uz atpakaļ, izbaudīdama, kā viņa pieskārieni karsēja ādu.

Puisis maigi mani noguldīja gultā, un uzgūlās man pa virsu tā, ka nejutu viņa svaru. Viņš skūpstīja man kaklu, un es labpatikā pievēru acis. Kad tās atvēru, pamanīju Kristiānam uz rokas tetovējumu.

-Ko tas simbolizē?- es klusi pavaicāju, pievēršot viņa uzmanību sev.

-Sēdēu kolonijā,- puisis izvairīgi teica, un atgriezās pie manām lūpām,- Nekas īpašs.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-42/699713