Tev šķiet, ka mani pazīsti (21)5

Sapņot nav kaitīgi.

Triecu labo āķi pret viņa žokli, un puisis atsprāga no manis. – Netuvojies man!- es uzkliedzu un sāku skriet prom. Man steidzami vajadzēja tikt prom no Kristiāna tuvuma. Gandrīz skrēju uz stāvlaukumu, kur ātri atķēdēju savu motociklu, uzkāpu tajā, un steigšus braucu prom. Es taču varēju braukt uz „Alfu”. Vai uz jebkuru citu veikalu. Viena pati.  Bez neviena. Kāpēc man vispār viņš bija vajadzīgs?

Acīs sāka krāties asaras, kuras, nespēdama apvaldīt, mani no iekšas saplosīju, ieslēdzu mūziku, lai nomierinātu nervus, bet nespēju aizmukt no domām, kas bija par to, ko Kristiāns teica. Ilona bija man melojusi, un Kristiāns bija mani aizstāvējis. Mana labākā draudzene bija mani nolikusi, bet svešs puisis bija iestājies par mani. Bet par kādu cenu?

Piestāju malā, norāvu ķiveri no galvas, aizmetu to pa gaisu, nokāpu no motocikla un devos uz priekšu, apsēzdamies zemē pļavā. Naids pret sevi. Naids pret citiem, es visu ienīdu. Tikko es gribēju būt labs cilvēks, viss pagriezās uz pretējo. Ikviens, ko es pazinu, nebija uzticams. Nokritu uz ceļiem un paslēpu seju plaukstās. Kāpēc tas viss notiek ar mani? Kāpēc?

Daudzmaz nomierinājusies, piecēlos kājās un devos pie motocikla. Paķēru ķiveri, uzliku to galvā, un uzkāpu uz motocikla, atsākdama braukt. Man bija jāsamierinās, ka ne visu es varēju ietekmēt, lai kā es to vēlētos mainīt. Ilona ir prom, un Kristiāns ir bijis atklātāks pret mani, nekā Ilona, kuru pazīstu visu mūžu. Apstājos pēc pāris metriem, izņēmu telefonu no kabatas un atradu Aigas numuru. Nospiedu zaļo klausulīti un pieliku telefonu pie auss.

-Aiga, brauc uz „Alfu”, lūdzu,- es straujo nobēru un gandrīz nolamājos, kad asaras sāka ritēm man pāri vaigiem,- Lūdzu...

-Keridī, kas ar tevi?

-Vienkārši atbrauc,- es raudot noteicu,- Lūdzu.

-Saule, nekur nebrauc,- draudzene pareizi noteica, zinot, ka esmu uz motocikla,- Gaidi tur, kur tu esi. Es tūlīt būšu. Kur tu esi?

-Netālu no Olimpijas,- es izmocīju,- Tiekamies Alfā,

-Keridī,- draudzene mani pasauca, bet es atvienoju sarunu. Noslaucīju asaras no vaigiem un atsāku braukt. Ātrāk nekā vajadzētu, toties pietiekami ātri, lai es būtu apmierināta ar adrenalīnu asinīs.

***

Beigu beigās mēs aizbraucām pie Aigas. Kopā iecēlām motociklu meitenes mašīnas bagāžniekā un bijām iegājušas veikalā, lai sapirktos dažādus našķus. Man Aigas pietrūka. Nebiju viņu redzējusi, kopš pēdējoreiz atvadījos no lielā sporta. Draudzene it nemaz nebija mainījusies. Viņa joprojām bija mans mazais spridzeklītis.

-Braucam pie manis,- Aiga sacīja, salikdama maisus mašīnas aizmugurē,- Tiesa gan, mēs tur nebūsim vienas, bet tas jau nekas, vai ne?

-Protams, ka nekas,- uzreiz atteicu,- Kas pie tevis ciemosies?

-Mana grupa,- draudzene smaidot atteica,- Mums tā kārtīgi nav vietas, kur trenēties, tāpēc izlēmām, ka pie manis būs visobjektīvāk.

-Es neiebilstu,- uzmundrināju draudzeni, kura, šķiet, par to bažījās,- Man ļoti patīk, kā tu dziedi.

-Mana mīļā meitene,- draudzene smaidot noteica un aplika roku man apkārt,- Tu būsi pirmā, kura dzirdēs pilno repertuāru,- draudzene sacīja, acīm mirdzot,- Mēs youtube atradām tik daudz iedvesmas, ka mums ir saplānota vesela koncertturneja.

-Koncertturneja?-

-Jā,- draudzene pasmējās,- Vai tas nav traki? Viss tik ļoti mainās!

-Kaut es vēl būtu sportā...- skumji noteicu.

-Ko tu sacīji?- Aiga pajautāja.- Es dzirdēju, ka tu ko teici..

-Tu pārklausījies,- es samelojos,- Un kādi tad tev tagad ir plāni?

-Darbs un mūzika,- draudzene uzreiz atteica,- Un tev?

-Tikt galā ar visām savām problēmām,- klusi atteicu.- Labi, netraucēšu tev un došos mājup,- pārdomājusi atteicu. Draudzene neizprata manu pēkšņo pārdomāšanu,- Man garastāvoklis sabojājās.

-Keridī, tu taču vari..-

-Aiga, aizved mani mājās, lūdzu,- es palūdzu. Draudzene paraustīja plecus un apstājās pie manas mājas. Abas izkāpām no mašīnas, izcēlām motociklu un, nolikusi to uz zemes, apskāvu draudzeni.

-Keridī, tev viss būs labi?- draudzene bažīgi vaicāja. Pamāju ar galvu,- Tiešām negribi pie manis?

-Gan jau citreiz,- es apsolījos,- Paldies, ka atvedi.

-Ak!- draudzene iesaucās un, ielīdusi mašīnā, pasniedza man vienu no maisiem ar pārtiku,- Nē es nepieņemu par atbildi. Ēd uz laimi,- draudzene smaidot sacīja,- Bet nu es braucu. Mani gaida. Ja kas, zvani.-

-Zvanīšu,- atteicu un pamāju draudzenei. Iestūmu motociklu garāžā, un devos uz mājām. Biju sagurusi un nevēlējos tā īsti neko, izņemot vienatni ar savām domām un mieru. Uzkāpu augšup uz savu istabu, aizvēru aiz sevis durvis, nometu maisu uz zemes, un apgūlos gultā. Likās, ka tikai pievēršu acis, bet iemigu pavisam dziļā miegā, līdz tiku uzmodināta.

-Kate,- māsas balss mani pamodināja, miegaini pavēru acis,- Kate, tavs motocikls ir nozagts!

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-22/696622