Tev šķiet, ka mani pazīsti (22)10

Laiks atkārtot vakardienas kļūdas.

Vecāki bija sazinājušies ar policiju, un kamēr viss tracis beidzās, sēdēju virtuvē pie galda, saķērusi galdu. Kurš varēja zināt, ka mans motocikls stāvēja tieši tur? Kristiāns? Šaubos vai. Viņš taču to nedarītu tik atklāti. Vai arī darītu? Es viņu it nemaz nepazinu. Turklāt viņš domāja, ka mans motocikls ir ātrāks, un varbūt tas viņu iekārdināja... bet varbūt tā bija Elīza, kura gribēja mani pakaitināt? Kurš tas varēja būt? Un kāpēc?

-Viss būs kārtībā, meitiņ,- mamma mierināja mani, pasniedzot man tasi tējas,- Iedzer tēju un nomierinies. Motocikls atradīsies.-

-Mammu,- es novaidējos,- Rīga ir liela. Kā kāds varētu zināt, kur atrodas mans motocikls?

-Tu domā, ka to izdarījis kāds, ko tu pazīsti?- mamma uztvēra mājienu. Pamāju ar galvu un padzēros tēju,- Kuru tu turi aizdomās?

-Ir viens mans klasesbiedrs, kurš arī darbojas ar motocikliem, bet maz ticams, ka viņš to darītu tik atklāti,- es prātoju,- Un ir vēl kāds.

-Kurš tad?- mamma nesaprata. Pamāju ar zodu Elīzas virzienā, kura adīja saviem gaidāmajiem mazuļiem zābaciņus,- Tava māsa taču nekad neko tādu nedarītu!

-Vai tiešām?- es saraucu uzaci,- Esi pārliecināta?

-Kālab Elīzai būtu tas tev jānodara?-

-Tu zini, ka mums ar māsu nav tās labākās attiecības,- es godīgi atteicu,- Labi,- samierinājusies nopūtos,- Izdzeršu tēju un iešu pildīt mājasdarbus. Es negribu par to domāt šovakar. Padomāšu par to rīt.- noteicu un izdzēru tēju līdz galam. Mamma ātri salika našķus uz šķīvja un pasniedza to man. Pateicīgi pasmaidīju un nobučoju mammas vaigu.

Uzgāju augšā uz savu istabu, apsēdos pie datora, noliku šķīvi sev blakus, un iegāju mājaslapā, lai noskaidrotu, kas man ir uzdots. Kad es vispār biju pildījusi mājasdarbus pēdējoreiz? Bija jau piektais septembris un es skolā biju bijusi knapi divas reizes. Tas saucās, es sākšu mācīties.

Pamanīju, ka man bija jāizlasa tikai Jaunsudrabiņa „Aija” literatūrā, un, lai īsinātu laiku, izprintēju recenziju par grāmatu un noliku to blakus somai. Internetā nekā interesanta nebija, izņemot ziņu facebook no Kristiāna.

„Tev ir maigas lūpas. Gribu tās sajust atkal. :P”, puisis rakstīja. Šokā man pavērās mute. Nu nekauņa! Iebāzu mutē vafeli un prātoju, ko lai uzraksta tādu, kas būtu tik dzēlīgs un riebīgs, lai parādītu viņam savu vietu.

„Toties tu laizies un uzmācies, kā nogribējies buldogs.” Uzrakstīju atbildi un apmierināta nograuzu vafeli. Ziņa atnāca negaidīti ātri. Puse vafeles nokrita uz zemes.

„Es jutu, ka tu atbildēji manam skūpstam. Par spīti visām dusmām, kas tevi vadīja.” Puisis uzrakstīja. Pamanīju, ka viņš turpina rakstīt, „Tavās acīs es redzu, ka tev es patīku.”

„Man nepatīc ne tu, ne viens cits, kurš uzmācās meitenēm pret viņu gribu! Un aizej pārbaudi redzi, stulbais, uzmācīgais, pretīgais suns!”

„Rupja gan. Lai nu kā, rīt ballīte pie manis. Tu esi ļoti mīļi gaidīta.”

„Lasi literatūru un liec man mieru”, es atbildēju un nobloķēju viņa kontu. Atskārtu, ka viņš man nevarētu uzrakstīt, ja vien viņš nebūtu pievienots maniem draugiem. Es internetā nebiju bijusi, tāpēc..

-Elīza, tu stulbā maita!- es iekliedzos,- Mammu!

Mamma iesteidzās istabā.- Kas noticis? Kāpēc tu kliedz?-

-Elīza ielīda manā facebook profilā!- es nikni atcirtu,- Tas ir noziegums!

-Ak, kungs, viņa varbūt sajauca jūsu profilus,- mamma sacīja,- Starp citu, tevi ārā gaida kāds jauns cilvēks.

-Kas, kas?- es nesapratu un piegāju pie loga. Atrāvu to vaļā un pamanīju Kristiānu, kuram rokās bija milzīgs lācis, puisis bija atspiedies pret motociklu, uz kura bija vesels galons asins sarkanu rožu. Uz puiša tumšā krekla bija rakstīts „Piedod, lūdzu. Vai nāksi ar mani uz randiņu?”

Aizvēru logu ciet, un centos neskatīties uz viņu. Tomēr, ziņkāres nomākta, saņēmos pagriezties, pieiet pie loga, un atvērt to vaļā tik tālu, cik bija iespējams.

-Nāc iekšā,- es uzsaucu un pamanīju puiša sejā smaidu.- Kamēr neesmu pārdomājusi,- piekodināju un aizvēru logu. Kā ķerta pieskrēju pie skapja un centos atrast, ko uzvilkt. Man vajadzēs atbildes uz maniem jautājumiem. Un kā gan citādāk tos dabūt, ja ne izskatoties fenomenāli?

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-23/696701