http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-86/802659
Tetovējums (87)0
Laukā manāmi tuvojās rudens- vasaras karstums un tveice vien dvašoja no piepēdotā asfalta, liecinot, ka tās laiks drīz būs cauri. No okeāna puses, kas ieskāva karnevāla placi neakurātā pusapļa formā, sāls un ūdens smaržu nesa mierīgs, silts vējš. Ja es tik ļoti neizbaudītu atmosfēru, es paņemtu jaku, lai nenosaltu. Bet mirkli izbaudīt bija svētīgāk.
Pa ilgiem laikiem savus garos, platīnblondos matus biju sasējusi vienkāršā zirgastē, un uzvilkusi hipsterīgas brilles- bez rāmjiem. Es atļāvos nepiedomāt pie izskata, tāpēc vienkārši pieķēros pirmajam, kas bija pa rokai. Beigu beigās man mugurā bija parasts, melns krekliņš, plēsti, antīka vecuma zili balinājuma efekta džinsi un kādreiz aizlienēts tēta flaneļa krekls, ko biju apsējusi ap gurniem. Jāsaka, neizskatījās slikti. Viennozīmīgi, ne pēc vecās Spenseres, kura allaž domāja par katru nākamo soli. Neizskatījās pēc meitenes, kura būtu apmaldījusies savas personības meklējumos.
Nopurināju domas un paskatījos uz brāli, kurš, acis paslēpis aiz rayban markas saulesbrillēm, skatījās taisni uz priekšu. Taču es jutu pēkšņu lepnuma uzplūdu, redzot, kā mans mazais brālis bija izaudzis. Žēl gan bija redzēt izzūdam bērnišķīgos apaļumus, kā vietā nu bija atlētisks augums, vasarasraibumi bija pazuduši un viņš bija izstiepies garumā kā tētis. Viņš arī bija skaists, kā jau mūsu vecāki, un es nespēju nejust pateicību un svētlaimi, ka biju rados ar šo lielisko cilvēku, kurš bija gatavs uz visu savas ģimenes dēļ. Es muļķīgi pasmaidīju un pieķēros viņa rokai.
Viņš greizi pasmaidīja,- Kas tad nu?- viņš apjautājās un iespurdzās, kad pieglaudos viņa rokai,- Man atlika tevi tikai izvest no mājas, lai tu sāktu smaidīt kā eņģelītis?- viņš mīļi pavaicāja un sabužināja man matus, kas lika man saviebties,- Vai tev padomā ir kaut kas tik nelāgs, ka tu zini, tavam smaidam es padošos?
-Es vienkārši priecājos, ka tu esi mans brālis,- godīgi sacīju,- Tas arī viss.
Endijs apstājās kā zemē iemiets. Viņa zaļās acis šokā iepletās.- Tu kaut kur apsities?
Es iesmējos,- Nu nē, taču. Es tevi sen nebiju redzējusi, tāpēc nopriecājos, cik skaists tu esi izaudzis,- es paslavēju. Endijs nobolīja acis un atsāka iet, mudinādams mani sekot sev,- Ei!
-Ātrāk ejam,- viņš skubināja,- Jo ātrāk tiksim tur, jo ātrāk tev izvēdināsies galva, un tu nerunāsi muļķības,-
-Tās noteikti ir paģiru sekas,-
-Jā, jā,- brālis nomurmināja. Es tikai nopūtos un pavēros uz placi, kurš izskatījās sirreāls pludmalē, uzcelts no kioskiem, smilšu imitācijas pilīm, alām, tiltiem, izgreznots neskaitāmiem gaismas ķermenīšiem, pieskandināts ļaužu čalām, runām un smiekliem, kas lika galvai vai sagriezties. Jau tālumā varēja redzēt rotējošās mašīnītes, gigantiskas tējas tases kā no filmas “Alise Brīnumzemē” un dažas pārlaimīgas pusaudzes, kuru rokās rotājās klišejiskais baltais lācis ar sārto siksniņu ap kaklu. Es nespēju neiespurgties.. Klišejiskas attiecības.. Kā man to pietrūka..
Mēs ātri vien nonācām pie kioska, kas bija iebūvēts sarkanā skurstenī, kas izskatījās kā no lego klucīšiem veidots. Brālis samaksāja par biļetēm, kamēr es ieskatījos pa vārtiem, kur teju epileptiskas gaismas zibināja un žilbināja skatienu. Tā šķita kā maza laimes zemīte- mātes un tēvi ar maziem bērniem pie sāniem, iemīlējušies pārīši un senjori, kuri atceras bērnību.
Nekādu rupju, nekādu raižu. Tikai izklaide, miers, brīvība, spēles un atmiņas.
Brālis mani maigi satvēra uz rokas, nosaucot pieklusinātu “Nāc” man pa priekšu un ieveda mani lielajā jūklī, kas mani tā bija piesaistījis. Pieklusināti skanēja 2000. gada popmūzikas hīti, ko pavadīja spiedzieni un kliedzieni no atrakcijām un es drošībai pieķēros brālim. Mums garām paspraucās gara sieviete un divi klauni šai pie rokām, kad mēs saskatījāmies un sākām smieties kā kutināti.
Vispirms mēs piegājām pie meitenes, kura pārdeva cukurvati, un dabūjām katrs pa milzīgam cukura mākonim pipermētru un rozā krāsās, kas garšoja tikpat labi, cik izskatījās. Mani pirksti kļuva lipīgi no cukura masas, brālis to ieraudzījis sāka smieties un mīļi nosauca, ka es izskatos pēc “kucītes”. Es viņu iedunkāju un aizvilku dabūt arī man kādu no tām milzīgajām plīša mantiņām, kad sadzirdēju meiteni saucam manu vārdu kaut kur aiz muguras.
Es apcirtos, kā saukta un pamanīju Semu ar Džo pie sāniem, abus saģērbtus pilnīgi vienādos tērpos. Meitene mani apsauca par neatpazīšanu un mēs visi samīļojāmies, būdami pārsteigti, ka šeit satikāmies.
-Šis ir mans brālis, Endijs,- es iepazīstināju un vienlaikus novērsu iespēju pārpratumiem. Endijs tikai mirkli uzmeta skatienu pārītim, un tad atkal novērās,- Kā jums iet?- smaidot vaicāju. Abi izskatījās vēl vairāk iemīlējušies kā iepriekš. Puiša siltais, brūnais skatiens vai kūsāja uz meitenes ādas un viņa mīlīgi piesarka, to jūtot.
-Kā vienmēr,- Sema atteica un uzlūkoja savu mīļoto,- Šodien dabūju viņu prom no youtube..
-Ei,- Džo rotaļīgi apsauca meiteni, pievilkdams viņu sev klāt,- Tā bija mana ideja, vispār.
-Labi jau labi,- es abus pārtraucu,- Nāksiet izklaidēties ar mums?- es pieaicināju.
-Mums pašiem jāsatiek savējie,- Džo skumji sacīja,- Kā iet Taileram? Kur viņš?- puisis entuziastiski pajautāja. Arī Sema pacēlās pirkstgalos, lai pārlūkotu apkārtni. Es nodūru galvu un palūkojos uz brāli, kurš arī izskatījās sasprindzis. Tātad, saruna nebija paslīdējusi viņam gar ausīm,- Kaut kas noticis?
-Tailers ir slimnīcā,- es samelojos,- Notika autoavārija, nenovaldīja briesmas,- man žults sametās rīklē, melojot draugiem, bet es negribēju teikt taisnību. Vismaz vēl ne. Džo saprotoši man noglaudīja plecu, bet Sema aizdomu pilni samiedza acis.- Es gribēju izvēdināt galvu..
-Saprotams,- meitene noteica un negribīgi paskatījās uz Džo,- Ejam uz “Mad House”?
-Mēs nu iesim,- Džo atvadījās un paspieda man roku.- Bija prieks tevi satikt,- puisis novēlēja un pakāpās sāņus, lai palaistu Semu mani apskaut. Meitenes apskāviens bija stingrāks, kā ierasts, un es sajutu, ka tas nebija parasts žests. Tas bija brīdinājums.
-Es zinu, ka tu melo,- viņa man ausī iečukstēja,- Bet tas, vai tev tas atvieglo situāciju, atliek tavā pārziņā,- viņa vien noteica un atrāvās, vēlreiz pasmaidīdama. Tad meitene ātri samirkšķināja acis un pievērsās savam puisim.
Es vēl brīdi vēroju abus ienirstam cilvēku pūlī, kad brālis mani izbiedēja ar milzīgu plīša lāci manā augumā. No priekiem iespiedzos un apmīļoju mantiņu, par ko allaž biju sapņojusi.
-Bija vērts,- brālis apmierināti noteica un paņēma lāci no manis,- Kas viņi bija?- viņš neitrāli vaicāja, uzsākdams iet uz atrakcijām. Bija jūtams saspringums no viņa puses,- M?
-Tailera draugi,- es sausi paskaidroju, un steigšus mainīju tēmu,- Bet kā mēs ar lācīti..
-Mums jāsatiek vēl kādi cilvēki,- brālis paskaidroja, uztvēris manu domu,- Vienam no viņiem nepatīk karuseļi, tāpēc būs, kas lācīti paturēs.- viņš pacēla milzīgo mantiņu gaisā,- Īsta trofeja, kā nekā..- viņš apmierināti noteica.
-Kas par draugiem?- es ieinteresēti vaicāju. Brālis nosmīnēja un pamāja uz priekšu, kur mūs gaidīja Kolins, ar Kārteru un Konoru pie sāniem. Puiši stūķēja mutēs popkornu un mūs pat nepamanīja, kamēr nebijām piegājuši klāt. Biju patīkami pārsteigta un nespēju atturēties jauniegūtos draugus apskaut un pajokoties. Taču es jutu, ka brālis aizvien ir uzvilcies.
Kad Kārters aizvilka Konoru un brāli pēc našķiem, es pievērsos Kolinam, kurš bija visklusākais, un tikai vēroja mani. Es jautājoši saraucu uzacis, taču viņš neatstājās. Nopūtos, un vaicāju,- Nu labi, sper laukā, kas noticis?
-Tu neizskaties pēc sevis,- puisis sacīja,- lai arī neredzu tevi bieži, es varu pateikt, ka kaut kas ir ļoti mainījies.- viņš sprieda. Es neļāvu vārdiem nogulsnēties prātā un viņu iedunkāju,- Ei, tas sāpēja!- viņš protestēja, peberzēdams plecu,- Bet nopietni, vai viss ok?
-Es sapratu tikai vienu,- viņam beidzot sacīju,- Es šodien jūtos tiešām laimīga.
-Vai tad ar viņu tāda nebiji?- Kolins uzdeva tiešu jautājumu. Vispirms novērsu skatienu uz savām kedām, lai saņemtu drosmi un tad atkal pacēlu seju, lai vārdus sakot, ielūkotos puisim tieši acīs.
-Tā meitene, kurā viņš iemīlējās ir prom,- es bravūrīgi sacīju, zodu turot augstāk kā ierasts,- Es gribu būt šāda.. laimīga, neapdomīga... es gribu..
-Tu gribi būt tu,- Kolins pabeidza manu domu. Es tikai pamāju un mēs reizē pasmaidījām.
-Tieši tā,- es piekritu,- Gribu būt es.-
-Un mēs gribam doties uz spoku māju,- Kārters iebrēcās mums no mugurpuses, liekot man salēkties un ķert pie sirds. Kolinu tas uzjautrināja un beigu beigās mēs izdabājām puisim par labu.
Pēc tā, kam biju gājusi cauri, šausmu māja šķita kā pastaiga pa parku.