http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-85/802496
-Mīļā,- mani pamodināja mammas balss. Atverot acis, pretī raudzījās viņas gadīgais smaids,- Kā ir?
-Nezinu,- pa pusei čarkstošā balsī izdvesu un izberzu miegu no acīm. Pieslējos sēdus uz elkoņiem, lai palūkotos uz sienas pulksteni, kurš rādīja, ka ir nedaudz pēc pieciem.- Cik ilgi es gulēju?-
-Kādas pāris stundas,- mamma minēja un pasniedza man glāzi ar citronu un laima ūdeni,- Tu izgulēji paģiras,- viņa paskaidroja un noglāstīja man matus,- Vai vēlies paēst?
-Nezinu,- nebiju droša, vai tiešām to vēlos.- Man vajag dušu,- es izlēmu un pārliku kājas pāri malai. Galva šķita kā spainis. Nespēju atšķirt galu no gala, un pieslējos kājās.- Kur Kolins?
-Viņi sagaidīja Endiju, un devās mājās,- mamma paskaidroja, sēdēdama uz manas gultas. Klusēdama piegāju pie skapja, lai izņemtu drēbes, ar ko pavadīt dienu mājās un taisnā ceļā devos uz vannas istabu, aizverot durvis ar mammas rūpju pilno skatienu paliekam aiz tām.
***
Duša mazliet palīdzēja novērst domas. Lēnā garā izžāvēju matus, uzklāju kosmētiku uz sejas un saģērbos. Sejai vajadzēja veltīt vairāk kosmētikas kā ierasts, jo biju tikusi pie asām skrambām, kas nelāgi izskatījās. Centos par to lieki neaizdomāties, un vienkārši veltīt laiku sev.
Kad biju daudz maz apmierināta, izgāju no vannas istabas, kur uz gultas sēdēja Endrjū, nomāktu sejas izteiksmi, iebūries paša telefonā. Nopūtos un apsēdos brālim blakus, gaidīdama, ko viņš teiks.
-Es pie visa esmu vainīgs,- mazais brālis sacīja,- Ja es nebūtu viņu pasaucis, nekas tāds nebūtu noticis,- viņš žēli sacīja. Apliku roku viņam ap plecu un sabužināju matus, lai viņu mierinātu.- Man viņš nekad nav paticis. Pats nezinu, kāpēc es tur iejaucos..- viņš sakoda zobus,- Reizēm liekas, ka es esmu tāds pats kā tētis..
-Beidz sev pārmest,- es aizrādīju,- Kas notika, notika. Es nemaz nevēlos par to domāt.
-Bet Tailers ir psihenē,- brālis iebilda,- Un tu gandrīz vai tiki piekauta.
-Endrjū..- es aizvēru acis, cenšoties viņu nomierināt,- Vairs, lūdzu, vienkārši nejaucies..
-Bet es jūtos vainīgs,- viņš uzstāja,- Ne jau par to, ka to luni iesēdināju istabā bez logiem, bet gan tāpēc, ka cieta mana lielā māsa,- viņš aizvien skumji sacīja. Bija tik savādi dzirdēt tik bērnišķīgi tīru atzīšanos no mana jaunākā brāļa, kurš bija gandrīz divtik garš kā es.- Mans uzdevums ir aizsargāt gan tevi, gan Evelīnu.. Un ko es izdaru? Visu sabojāju,-
Saliku kājas lotosa pozā un ilgi vēros viņā. Endijs.. mans mazais brāļuks bija pieaudzis un spēja izdarīt to, ko nespēja daudzi citi- viņš spēja atzīt savas kļūdas. Tikai viņš mani nebija nodevis un pievīlis. – Endij, es tev piedošu, ja tu mani aizvedīsi uz karuseļiem,- es beidzot izlēmu.
Brāļa zaļās acis pievērsās man ar izbrīnu.- Tu to tagad nopietni?-
-Pilnībā,- nožāvājoties sacīju,- Izpērc savu vainu, izdarot kaut ko jauku manā labā.
-Tikai ar karuseļiem tu man piedosi to, ka manis dēļ tavs psihais līgavainis tevi gandrīz piebeidza?-
-Piešķirsim atlaidi,- es kaulējos,- Tu tomēr sazinājies ar Kolinu un Konoru, kuri palīdzēja.
-Viņiem arī man jāatvainojas,- brālis pakasīja skaustu,- Izrāvu no miera cilvēkus un ievilku..
-Labāk ej un taisies,- es pavēlēju. Jutu, ka man sāk zust pacietība, un gribēju, lai viņš vienkārši pārtrauc sūkstīties,- Jo maksāsi tu,- vēl piebildu un apskāvu viņu pilnībā. Brālis negribīgi, bet tomēr piecēlās kājās un devās uz savu istabu, pa brīžam paskatīdamies uz mani ar žēlumu.
Kad viņš bija prom, atgāzos spilvenos un nejauši uzgrūdos savam telefonam, kura displejs bija iededzies, ar divdesmit nelasītām ziņām. Vairums no tām bija no Endija un Kolina, līdz uzdūros vienai, kura bija pienākusi no Raiena.
“Tikko pamosties, padod ziņu. Mums ir STEIDZAMI jārunā par to, ko tu izdarīji ar manu brāli.”
Lieliski. Bet tā vietā, es nevis sāku strīdēties, nevis sāku raudāt, bet gan vienkārši uzrakstīju atbildes ziņu “Ej dirst.”
Gan jau ziņu sapratīs pats.