Tetovējums (85)0

Ilgi es viena nepaliku. Mijoties sirdsapziņas pārmetumos, satraukti gaidīju, kad telpā ienāks Kolins ar brāli. Es pirmoreiz cilvēkiem tik ātri biju sākusi uzticēties, un šoreiz tas bija pareizi. Es arī vēlējos abiem visu izstāstīt, tāpēc, laiku nekavējot, aicināju abus uz dīvāna un īsās frāzēs pārstāstīju visu, ko biju teikusi ierēdņiem.

-Tu neko neesi pateikusi nepareizi,- Konors sacīja un palūkojās uz brāli, kurš, acis nenolaidis, cieši skatījās manī,- Tev nevajadzēja neko noklusēt. Tas cilvēks ir slims, un saņems pēc nopelniem,-

-Es tikai prātoju...- klusi sacīju, cenšoties noskaidrot domas,- Vai es sev nepārvilku krustu..

Kolins nopūtās un pasteidzās ierunāties pirms brāļa,- Tas nenotiks. Es apsolu.

-Kolin, tev nav tas jādara,- es uzstāju,- Mēs pat neesam pazīstami. Tev nevajag..

-Spensere,- Konors atkal uzņēmās runātāja lomu,- Es esmu Endrjū klasesbiedrs un draugs. Es lieliski zinu, kas notiek. Tavs brālis arī man.. mums,- viņš norādīja uz brāli,- Pievienoties, bet mēs atteicāmies. Tāpēc neklusē, un neuzdrošinies baidīties. Jo gan es, gan mans brālis esam šo un to parādā tavam brālim.- viņš noteica. Es samiedzu acis, taču vairāk jautājumus neuzdevu.

Vienkārši negribēju apgrūtināt smadzenes. Tikai īsi pamāju un pasniedzos pēc ābola no bļodas, lai nodarbinātu pirkstus un muti. Es apzināti klusēju un izvairījos no puišu skatieniem, jo nezināju, ko vairs teikt. manā galvā norisinājās nenormāls karš, kas nesa nezināmas sekas.

Vai es rīkojos pareizi? Ko es jutu pret Taileru? Kas notiks ar mums? Kas mēs esam?

Kas esmu es?

-Es piezvanīšu Džeinai,- Kolins ierosināja,- Domāju, ka Spenserei vajag pabūt ar kādu meiteni.

-Nevajag nevienam zvanīt,- es ierunājos,- Es pati tikšu galā ar saviem dēmoniem, Kolin. Paldies.

-Nedomāju, ka tava kaitinošā meitene ir tas, ko Spensere tagad grib satikt,- Konors noburkšķēja.- Tā kā teci vien prom, mēs sadomāsim ko darīt,- puisis piemīlīgi piebilda. Iekodusies ābolā, es pasmaidīju. Pārmaiņas pēc bija jauki redzēt brāļus, kas sapratās lieliski un nebija saistīti ar slepkavošanu.

Kolins domīgi vērās te uz mani, te uz Konoru, nespēdams izlemt,- Ko tad jūs abi darīsiet?-

-Man ir xbox,- es ierosināju pirmo, ko iedomājos,- Varam spēlēt to uz naudu..

-Viņa ir superīga,- Konors godpilni atzina. Iekodos ābolā un iesmējos,- Redzi, mums būs ko darīt.

-Viņa ir daudz vecāka par tevi,- Kolins brālim atgādināja un piecēlās kājās, negribīgi novērzdamies no manis,- Es tevi te atstāju par galveno. Kārters devās noskaidrot, kas un kā līdzi policijai, domāju, ka jādodas arī man. Pēc tam iebraukšu pie Džeinas.-

-Uz to laiku Endijs jau būs mājās,- Konors atteica brālim,- Tā kā nav par ko uztraukties.

Kolins mīļi pasmaidīja un sabužināja brālim matus. Viņa brūnās, smejošās acis izstaroja tādu labestīgumu, kādu es sen nebiju redzējusi. Viņš šo skatienu pavērsa pret mani,- Tad nu es došos. Man drīz sāksies prakse,- puisis man pastāstīja. Es tikai pamāju, joprojām našķējoties ap ābolu. Tā nu Kolins devās prom, un mēs ar Konoru palikām divatā, neveiklā klusumā.

-Kur ir tas tavs xbox?- Konors noprasīja un saberzēja rokas. es ieķiķinājos un pasniedzos pēc vēl viena ābola,- Nesaprotu?

-Man nav xbox,- es iesmējos balsī,- Piedod, es vienkārši negribēju palikt viena,-

Viņš neapmierināti nopūtās,- Nu viena tu nepaliktu šā vai tā,- viņš sacīja un piecēlās kājās,- Un ko tagad?-

-Es domāju,- viņam atbildēju. Daļa manis gribēja doties pie Tailera. Vēl cita daļa manis gribēja doties prom uz citu štatu un atkal sākt jaunu dzīvi. Daļa manis vienkārši juka prātā.

-Nu tad varbūt ejam sataisīt paēst? Esmu visai izbadējies,- puisis uzsita pa slaido vidukli.- Pēc tāda kautiņa tā vien gribas ēst..- viņš sacīja. Savādi, ka Konors nemaz nelīdzinājās savam brālim. Abus vienoja tikai neiespējami skaistās, brūnās acis. Konora mati bija savandīti, taču seja bija vīrišķīgāka kā brālim- izteiktākiem vaigu kauliem un vaibstiem. Viņš daudzējādā ziņā izskatījās vecāks par brāli.

Pārstāju blenzt un pierausos kājās. Noliku serdi traukā un aicināju Konoru uz virtuvi, kur ieslēdzu radio un atvēru ledusskapi. Aiz durvīm uzmetu skatienu draugam, kurš, muti papletis, vēroja mūsu virtuvi ar apbrīnu.

-Kas noticis?- es nevainīgi vaicāju. – Kaut kas ne tā?

-Šī virtuve ir tā kā mans dzīvoklis vien,- Konors piebilda, aizelsies,- Gigantiska..

-Tikai virtuve. Tikai telpa,- es mierīgi noteicu un izvilku plānotās sastāvdaļas.- Picu?-

-Picu,- Konors piekrita,- Ko palīdzēt?

-Sarīvē sieru,- es ierosināju un pieliecos pie skapīšiem, lai izvilktu virtuves piederumus. Pati pieķēru sevi kustinām gurnus mūzikas ritmā un noliku visu priekšā Konoram.- Tik sen nebiju dzirdējusi šo dziesmu,- es paskaidroju, nepareizi izdziedādama dziesmas vārdus.

-Nāc, es tev pamācīšu,- Konors piedāvājās un satvēra manu roku pavisam maigā tvērienā.- Bailandos ir dziesma par deju. Šūpot gurnus nenozīmē dejot, neizrādi necieņu dziesmai,- puisis sacīja un apgrieza mani riņķī tā, ka man sareiba galva,- Nu kā?

-Pamāci,- es aicināju. Konors pakāpās sāņus un ar rokām nokontrolēja, kā man jātur gurni, kā jāsper soļi. Sākumā es ķiķināju un spurdzu, bet tad piegāju visam nopietni.- Es reiz dejoju baletu,- es sacīju, kad sniedzu puisim rokas,- Vai tas der?

-Koordinācija ir laba,- viņš profesionāli noteica un sāka griezt mani dejā.- Gatava?- viņš vaicāja un pagrieza mani riņķī,- Malacis,- viņš atzinīgi piebilda un pēc nākamā grieziena pievilka sev pavisam tuvu klāt, tā, ka mana auss bija pie viņa lūpām.

-Manam brālim tu patīc,- viņš klusi sacīja un satvēra mani ciešāk,- Bet es saprotu, ka tu es nepatikšanas. Tāpēc es tevi uzmanīšu.- viņš piebilda un atsāka dejošanu, it kā neko nebūtu teicis. Man sareiba galva un es pieķēros letei, lai neietriektos ar seju zemē.- Ei,- Konors satraukti sacīja, uzķēris manus plecus,- Tev viss labi?

-Man griežas galva,- es sacīju un aizmiedzu acis,- Laikam dejošana pie vainas.. Aizved mani, lūdzu, apgulties,- es palūdzu un pieķēros drauga plecam. No domām, man šķita, ka manas smadzenes mani vai nobeigs.- Konor.- apziņai miglojoties, es uzsaucu puisim.

-Kas noticis?-

-Man tavs brālis nedaudz arī patīk...- es nomurmināju un atslēdzos viņam rokās.