Tetovējums (15)3

Es pamodos no tā, ka man bija baismīgi karsti. Paverot vienu aci, pamanīju baltu sienu, baltu naktsskapīti ar baltu lampu, ar baltu abažūru, uz kura bija uzšūti sarkani rozes ziedi. Samiedzu acis un pagriezu galvu, lai pamanītu lielu logu sienas centrā, kas stiepās no griestiem līdz grīdai un bija aizsegts vien ar šampanieša toņa, plāniem, smalkas mežģīnes aizkariem, kuras galos no satīna lentītēm bija sasietas bantītes. Sienu pretī gultai aizsedza vairāki skapīši un kumodes, kas bija noklāti ar kosmētiku, vāzēm ar ziediem, bildēm rāmīšos un citiem dekoriem. Bet labās puses sienu klāja pavisam neiederīgs, melns grāmatu plaukts, kas bija pilns ar grāmatām dažādu krāsu vākos.

Sajutu asas sāpes galvā un atlaidos uz mīkstajiem spilveniem, kas smaržoja pēc vaniļas veļas mīkstinātāja. Ar smaidu ieelpoju saldo smaržu, kas izsauca alkas kuņģī, pirms nebija pamodusies mana loģiskā domāšana. Kad tā pamodās, šķita, ka man kāds ar slotu ir iekrāvis pa galvu.

Kur es esmu? Kāpēc? Kā es te nonācu?

Šķita, ka manu galvu spiež skrūvspīlēs, un acis kāds spiestu ar pirkstiem. Ar aizvērtām acīm nopurināju segu no auguma un atskārtu, ka esmu vakardienas drēbēs. No vienas puses, labi, no otras puses, katastrofāli, jo es smirdēju kā staigājošs alkoholiķis. Ļāvu pēdām iegrimt pūkainajā, baltajā paklājā un piestīvējos kājās. Protams, mans vestibulārais orgāns nebija attapies no alkohola devas un es sagrīļojos, laikus pieķerdamās pie sienas. Šķita, ka man kāds piekakājis muti, un sajutu vēlmi pēc karstas vannas, sapratnes, kur atrodos, un milzīgākā burgera, bet man nebija naudas.

Lai velns parauj alkoholu. Es nekad vairs mūžā nedzeršu.

Turējos pie sienām, lai nekur nepakristu, un lēni devos durvju virzienā, kas arī (kāds pārsteigums) bija tajā pašā piena/cukura baltajā tonī, kā viss pārējais. Lai izrādītu pieklājību, saklāju gultu, un tad devos laukā pa durvīm, kur, paldies dievam, viss nebija tik balts kā debesīs. Ļāvu pēdām uzkāpt uz vēsā koka laminātā un nopētīju efeju lapu motīvus uz tapetēm, uz kurām bija ilustrēti ķieģeļi, ko efejas apauga. Kur vien stiepās skats, bija kāds augs vai glezna. Lejup veda vijīgas, smalku priedes koka pakāpienu trepes, un gaisā smaržoja pēc koksnes, kanēļa un kafijas apvienojuma. Nokāpu lejup pa kāpnēm un apstājos pašā kāpņu galā, kur pamanīju piekārtu fotogrāfiju rāmītī, ko es biju uzdāvinājusi Šeinam, kad bijām mazi. Bildē biju es, Dominiks, Katrīna un Šeins, kurš bija saviebis seju smieklīgā grimasē un rokā turēja selfie stick, lai mūs visus iedabūtu kadrā. Bilde bija palielināta, un zem tās bija skaisti uzrakstīts «Vasara, ko nekad neaizmirsīsim». Pieskāros rāmīša stiklam, kur samanīju Dominika smaidošo seju, un iekodu lūpā. Sirds lūza un acīs kaisa asaras. Šķita, ka man tiek pārplēsts katrs muskulītis. Viņa smejošās, pelēkās acis un košais smaids iededzināja rētas man sirdī un dvēselē.- Nē,- es nočukstēju un noslaucīju vaigus,- Nē..- es atteicu un nošūpoju galvu,- Es tevi nekad neaizmirsīšu, Dom.. Man ļoti žēl,- es iešņukstējos un pieliku plaukstu priekšā mutei,- Es esmu vainīga, ka tevi piespiedu doties uz to stulbo klinti..

-Ei,- es salecos, kad sadzirdēju balsi sev aiz muguras. Pāri plecam paskatījos uz zīda halātā tērpto Katrīnu, kuras mati bija slapji un sejā bija nolasāms žēlums. Meitenes smalkās lūpas bija sakniebtas, un viņa, neko lieki nesakot, mani apskāva. Meitenes slapjie, garie, blondie mati kutināja man vaigus, taču smiekli man nenāca nemaz. Viņa noglauda man muguru,- Viņš tev ir piedevis..

-Nav,- es ietiepos un apskāvu draudzeni ciešāk,- Ko tādu nevar piedot, Keita..

-Tu nebiji vainīga,- draudzene atrāvās no apskāviena un uzlika rokas man uz vaigiem, liekot uz sevi paskatīties. Viņas okeāna zilās acis bija laimes pilnas un vaigi sārti kā lellei. Nav brīnums, ka Šeins viņas dēļ bija kā vai traks,- Liktenis pats izlemj, ko mums atstāt, ko nē. Mēs visi zinām, cik Dominiks bija labs un dārgs. Viņš bija..- meitene centās atrast vārdus,- Pārāk labs šai pasaulei..

-Es..- es centos teikt, bet Katrīna mani apklusināja, pieliekot pirkstu pie lūpām,- Keita, es..

-Nē, klau,- viņa iebilda,- Ne es, ne Šeins, ne Dominiks nekad negribētu, lai tu pārdzīvo un esi vāja. Tu esi mūsu ģimene, tu esi spēks, tu esi daļa no mums. Dominiks nevēlētos, lai tu skumsti un pārdzīvo. Ja viņš te būtu, viņš tevi noliktu pāri celim un nopērtu tā, ka tu staigātu ar..

-Sarkaniem persikiem visu dzīvi,- es izmocīju smaidu un vāji iesmējos. Tas bija viens no viņa stulbajiem jokiem, kuru man tik ļoti bija pietrūcis.- Paldies, Keita,- es noteicu un noslaucīju degunu ar plaukstas virsmu.- Paldies par šo sarunu.. un, ka mani vakar savācāt,- es piebildu.

-Ai, beidz,- meitene atcirta un saķēra mani aiz rokas,- Labāk nāc, vafeles dziest.- viņa mani ievilka mazā, burvīgā virtuvītē, kas smaržoja pēc cukura un saldas kafijas. Meitene mani apsēdināja uz ar baltu audumu apšūtas taburetes un pastūma manā virzienā «Ledus Laikmeta» krūzīti, no kuras cēlās biezi garainīši, līdzi paņemot kafijas un krustnagliņas aromātu, kas lika mutē sariesties siekalām. Satvēru krūzi aiz ostiņas un ļāvu lūpām noglāstīt samtainā, siltā dzēriena konsistenci, kas uzreiz lika prātam kļūt mundrākam un kuņģim attapties. Uz paģirām kafija bija vienkārši neaprakstāmi lielisks brīnumlīdzeklis. Teju uzreiz es jutos moža, pamodusies un enerģijas pilna.- Kas vakar notika?- es pavaicāju, saņemdama sevi rokās. Iepriekšpiedzīvotās emocijas sāka blāvot.

-Tā īsti nekas,- Katrīna, iekodusies mīkstajā, sirds formas vafelē, sacīja,- Khm,- viņa nokoda gabaliņu un turpināja stāstīt,- Cik es sapratu, Meisija aizveda mašīnu atpakaļ, un puiši pabeidza taisīt gaļu. Trijotne esot paēdusi, un tad devušies mājās. Vils nezināja, kur tu dzīvo, tāpēc Šeins ierosināja, ka tev jāpaliek pie mums. Tavas mantas ir tepat, ja kas. Par to nesatraucies.

-Man ir totāli noveicies ar draugiem,- pārsteigta noteicu un padzēros malciņu kafijas.

-Ko teici?- meitene nesadzirdēja, un pastūma manā virzienā šķīvi ar vafelēm,- Cienājies tak.

Mulsi paņēmu vienu no siltajām, mīkstajām vafelēm, un pasniedzos pēc banāniem un šokolādes sviesta, ar ko apziedu mīksto saldumu un nokodos gabaliņu. Līdz šim pat nebiju nojautusi, cik izsalkusi es esmu.- Neko neteicu,- ar pilnu muti sacīju un iespurdzos, nolaizot mazo pirkstiņu,- Kā klājas tev un Šeinam?- kad mute bija brīva, vaicāju. Katrīna bija eņģelis cilvēka formā. Izteiktie vaigi piesarka un viņas zilās acis zaigoja laimē kā okeāns saulrietā,- Ū..

-Viņš ir..- meitene sapņaini sacīja un pievēra garās skropstas, kas meta ēnas uz viņas vaigiem,- Viņš ir viss, ko man vajag, ko es vēlos, un ko es vēlētos. Tu jau zini..- viņa noteica un padzērās kafiju,- Kā tev patīk interjers? Mēs to iekārtojām kopā,- meitene palielijās.

Šķita, ka katrai istabai bija savs tonis. Virtuvē sienas klāja zili baltas sienu flīzes, kas atgādināja seno servīžu motīvus. Vienu sienu aizklāja elektroiekārtas un plauktiņi, bet otrs bija ēšanas stūris- oranžā tonī, ko veidoja antīka paskata galds un taburetes. Uz mazā arkveida lodziņa bija ziedu podiņi, kuros auga frēzijas un lilijas.

-Tas ir burvīgs,- es no sirds noteicu un uzsmaidīju meitenei,- Ko šodien darīsim?

-Es domāju, ka tev vajag dušu,- meitene minēja, atglauzdama blondos matus no pleca,- Pēc tam tev vajag saģērbties un tad mēs varētu doties meiteņu izklaidēs. Šeins šodien strādā, tāpēc mums visa diena un nakts ir brīva. Vai ir kas specifisks, ko vēlies darīt?-

-Taisnību sakot,- es godīgi atzinu un pakasīju pakausi. Es zināju, ka Keita nu ir vienīgais cilvēks, kura priekšā man nav jākaunas,- Man īsti labi neklājas ar naudām un..

-Ā, par to runājot,- viņa sacīja un gandrīz izlēja kafiju,- Tev šorīt zvanīja par darbu kāzu kleitu veikalā. Tu esi pieņemta,- meitene sacīja.- Un, neapvainojies, bet tu tiešām smirdi,- viņa neveikli pasmaidīja, liekot man sajusties kā cūkai,- Duša ir pa kreisi.

-Ok, skaidrs,- es noteicu un jau grasījos iet, kad Keita mani uzrunāja vēlreiz.

-Šeins tev ir sagādājis vēl vienu pārsteigumu,- meitene noteica,- Tāpēc uzvelc ko seksīgu.

-Kāpēc?- saraukusi uzacis pavaicāju un samulsu. Paģiras, mana pašsajūta, un vēl šis radīja savādu kokteili.

-Dārgā,- draudzene man nopietni sacīja.- Ja mēs zinātu, ko sagādājam saviem mīļajiem, un teiktu to arī viņiem, vai tad izdotos pārsteigumi?-

-Un ja nu man nepatīk pārsteigumi?-

-Tad sakod zobus, uztaisno apakšbikses sev uz pēcpuses un savāc sevi rokās,- draudzene nomurmināja,- Samierinies, izejas tev nav.

-Jūs mani vedīsiet uz klubu, vai ne?-

-Ak dievs, cik tu esi kaitinoša,- apstiprinot manas bažas, Katrīna nošausminājās,- Ej labāk ātrāk dušā, pirms es tev ar kaut ko nemetu..

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-16/790258 ;