Tetovējums (14)1

Mēs braucām ļoti ātri. Meža zaļie toņi sajaucās kopā vizuļojošā, kustīgā sienā gar mašīnu logiem. Mūzikas ritmi un basi rībināja mašīnas salonu, un mēs abas dziedājām līdzi dziesmai, kas skanēja pa radio. Manas kājas bija izkārtas pa mašīnas logu, bet pats ķermenis bija izgūlies uz mašīnas pakaļējā sēdekļa, kas bija tikpat ērts kā gulta. Es biju ļoti noreibusi, jo to vien turpināju darīt, kā dzert, smieties par dzīvi, un skatīties, kā manas kājas it kā brauc pa mežu. Galva bija dulla un viegla vienlaikus. Es aizvēru acis un izstiepu rokas, cik vien tas bija iespējams. Tās atdūrās pret silto salona ādas virsmu un Mārsija tieši tobrīd strauji pagriezās. Es automātiski saslīdēju un jutu, kā atvērtās aizmugures mašīnas loga stikls iegriež rētu man potītē. Atsitu galvu pret zemi un sāpēs iekaucos. Mašīnas bremzes nokauca un Mārsija izkāpa no mašīnas.

Apmulsusi no notikušā, izkārpījos tā, ka biju daudz maz normālā pozīcijā un sekoju viņai līdzi. Meitene bija atspiedusies pret mašīnas bamperi un truli vērās tālumā. Viņas acis bija plati ieplestas, un bālā roka nervozi glāstīja matus. Kad uzliku roku draudzenei uz pleca, viņa sarāvās un sāka trīcēt vēl vairāk.

-Mārsij,- es viņu mierīgi uzrunāju un uzliku abas rokas meitenei uz pleciem, liekot viņai koncentrēties uz mani,- Kas tikko notika?

-Es..- viņa stomījās un sāpīgi norija siekalas. Lieki piebilst, ka pēc alkohola daudzuma, ko biju izdzērusi, es knapi stāvēju kājās. Mārsija un mežs apkārt izplūda un nācās izmantot meiteni kā balstu, lai nenokristu. Šķita, ka esmu iekļuvusi karuseļos,- Es gandrīz, es..

-Kas notika?- es nošļupstēju un pievēru acis, kas sāpīgi asaroja,- Saki taču..- es noteicu mazliet par skaļu. Jutu, ka pa kāju tek asinis un novērsos no izbijušās meitenes, lai pamanītu, ka no griezumiem pie potītēm sāk sulot asinis. To koši sarkanā krāsa pret manu bālo ādu bija savāds kontrasts.

-Es gandrīz notriecu briedi,- meitene saraustīti sacīja,- Ak mans dievs,- viņa iesaucās un noliecās pie manis, pamanījusi, uz ko skatos,- Sasodīts, piedod, es nemaz neiedomājos!- viņa sacīja un piecēlās kājās. Meitenes seju beidzot pameta bailes un iestājās žēlums.Viņas tumšās, plānās uzacis drūmi savilkās uz pieres,- Gaidi te,- viņa piekodināja un pagāja man garām.

Tikko viņa pazuda no redzesloka, es sagrīļojos un pieķēros bagāžniekam. It kā kāds būtu man iesitis pa galvu ar trulu priekšmetu, aina saplūda kā kaleidoskopā un galvā sāka spiest asinsspiediens. Es sāpēs ievaidējos un paspēru soli uz priekšu, kad vairs nespēju organismu noturēt un ļāvu tam atbrīvoties no indes. Konvulsijās es nometos uz ceļiem, sagrābos plaukstā smiltis un zāli, un aizmiedzu acis, nevēlēdamās redzēt to, ko mans ķermenis atgrūda. Man bija paniski bail no vemšanas, un te nu tas bija. Es vēmu un nespēju atvērt acis vai pakustēties. Mute garšoja un smirdēja kā kaķa kastīte, bet rīkle šķita kā ar nazi noasināta.

-Ak vai,- Mārsija iesaucās un palīdzēja man atstutēties pret putekļaino, vēso mašīnu. Manas acis gandrīz pārgriezās no atvieglojuma. Es nespēju to safokusēt, lai meiteni pamanītu. Viņas tēls bija melns un izplūdis. Man nebija spēka. Šķita, ka es nomiršu no sāpēm un kauna,- Tev ātros?

-Nē,- es nomurmināju un centos beigt kratīt galvu no nelabuma,- Vai.. tev.. ūd..

-Es atnesīšu,- meitene žigli noteica. Kaut kas nobūkšķēja man virs galvas un tad es jutu vēsu plastmasu pie apakšlūpas.- Atgāz galvu,- viņa pamācīja. Es nespēju to izdarīt, un Mārsija to izdarīja manā vietā. Viņas rokas viegli atgāza manu galvu uz atpakaļ un es jutu ūdens tērcīti pie lūpām, kas garšoja kā pats labākais dzēriens dzīvē. Aukstā, saldenā tērcīte atviegloja surstēšanu kaklā un nelabumu. Pirmie malki bija nepatīkami, pat sāpīgi, bet tad es vairs nespēju pretoties. Pati paņēmu pudeli rokās un piesūcos tai kā dēle, kā slīcējs pie glābšanas riņķa. Mārsija ar kaut ko slapju nosusināja man pieri, kad biju padzērusies, un palīdzēja piecelties. Manas drēbes bija netīras, uz kedām un krekla bija manāmi traipi no vēmekļiem un es smirdēju kā publiskā tualete.

Es sāku pinkšķēt kā mazs bērns. Mārsija, neko neteikdama, nosēdināja mani uz aizmugurējā sēdekļa un pat pasniedza man segu. Viņa kaut ko teica, bet es neko nedzirdēju, jo sāku reāli uzvesties kā piecgadnieks, kas ir miegains bet atsakās gulēt.

-Mārsij,- es uzsaucu, knapi spēdama noturēt acis vaļā,- Ei, Mārsij?

-Nu?-

-Baložiem ir jūtas?- es pavaicāju un iespurdzos. Nesagaidījusi atbildi, jutu, kā mana galva atsitas pret mīksto sēdekļu pārsegu, un iztēlojos, ka uzkrītu uz milzu mākonīša.

-Beidzot klusums,- Mārsija noteica, pirms iemigu un es nosmaidīju, klusi viņai piekrizdama.

* * *

Marta skrēja man pa priekšu, turēdamās pie melnās samta platmales, kas bija precīza replika no filmas «Brokastis ar Tifaniju». Mana labākā draudzene bija apsēsta ar Odriju Hepburna un centās visā līdzināties aktrisei. Mēs devāmies pa koka tiltiņu uz okeānu, lai nopeldētos visi kopā, un tādējādi iesvētītu vasaras sākšanos.

Rojs un Dominiks, brāļi un mūsu puiši un klasesbiedri, mums aiz muguras nesa spēļu bumbas un puķainas, rozā pludmales somas, bet man savukārt, bija uzticēts našķu maiss, ko atbildīgi nesu. Arī man bija cepure, taču mana vēlme uzturēt un piekopt pašas stilu bija spēcīgāka par racionālo domāšanu, tāpēc es sakodu zobus un nepīkstēju par spožo sauli, kas koda acīs. Man riebās nēsāt naģenes ar nagu uz priekšu. Tāpēc es neko neteicu, un jutu, ka Dominiks aiz manis iekšēji vārtās smieklos. Gala beigās, viņš mani pazina labāk par visiem.

-Viļņi ir katastrofāli!- Marta sajūsmā iesaucās, būdama krietnu gabalu mums pa priekšu. Es tikai nosmīnēju un pagriezos pret puišiem, kuru sejas bija piesarkušas, bet pāri trenētajiem torsiem slīdēja sviedru tērcītes,- Kustās!- Marta uzsauca. Es nespēju novaldīties un neiesmieties, turpretī puiši izskatījās nudien aizkaitināti. Dominika tumšās acis apmācās un es sajutos vainīga, ka biju viņu pierunājusi doties peldēt, jo puisis vēlējās būt ar mani divatā. Taču draugi grasījās braukt uz Hārvardu, un es nespēju laist garām pēdējo iespēju izklaidēties.

-Es viņu nobeigšu,- Rojs norūca un uzlika somu plecā. Rojs un Dominiks bija kā pretstati, tāpat kā mēs ar Martu. Ja es biju pašpuika, Marta bija dāma, ja Rojs bija perfektais puiša etalons, tad Dominiks bija tipisks sportists. Arī izskatā mēs bijām tik dažādi, mēs ar Dominiku bijām tumšie- ar tumsnēju ādu, smalkiem vaibstiem un bieziem matiem, bet viņi- ar porcelāna toņa ādu un blondiem matiem. Kā mans labākais draugs, Šeins izteicās, kad sagāju ar viņa brāli, mēs esot staigājoši šaha laukumiņi. Laikam tā arī bija.

Es iespurdzos par Roja joku un piegāju pie abiem, uzsmaidīdama mīļotajam starojošu smaidu.

-Sveiks,- es sveicināju un piedāvājos paņemt somu, pastiepdama roku uz priekšu,- Dosi man?

-Mīkstais,- Rojs iespurdzās. Es ar pludmales čību uzspēru virsū viņam smiltis,- Hei!

-Ej uz priekšu, Roj,- Dominiks neapmierināti sacīja un saķēra mani aiz rokas,- Man ar viņu vajag šo to pārrunāt,-

-Eu, vecīt, ko tik nopietni?- Rojs vaicāja,- Tak nesākat atkal strīdēties.

-Mēs nestrīdēsimies,- es atteicu, pārliecinot Roju. Noņēmu no cepures saulesbrilles un pasniedzu tās viņam,- Ņem savas brilles un skrien pakaļ Martai. Ja viņa noslīks, seksa nebūs.

-Nepiemini nelaimi,- Rojs tēlotās šausmās izdvesa un sāka doties prom, pa brīžam paskatīdamies uz mums. Pēdējais, ko no viņa dzirdējām, bija frāze «Loriņi», lai arī ko tas nozīmētu.

Kad viņš bija labu gabalu priekšā, es pagriezos pret Dominiku. Viņš domīgi vērās tālumā un nolika somas uz zemes. Šādu Domu gadījās redzēt reti. Viņš patiešām izskatījās dusmīgs, un tas lika man sajusties vainīgai.

-Paklau, Dom,- es ierunājos un atglaudu matus no pleca,- Ja runa ir par tām somām..

-Nē,- Dominiks ierunājās,- Nav runa par somām. Man nav problēmu tās nest. Problēma ir..

-Nu bet,- es jau nojautu, ko viņš teiks,un puisi pārtraucu,- Viņi dosies prom un mēs arī. Mēs viņus vairs neredzēsim, bet paši būsim kopā mūžīgi,- es skumji sacīju un sajutu saldskābās sāpes pakrūtē, par to domājot. Atvadas no draugiem bija nepatīkamas un sāpīgas. Un Vēl Doma dusmas tagad,- Dom, beidz, lūdzu,- es aizvēru acis un aizgriezu seju. Apliku rokas sev apkārt un centos savākties un nepateikt viņam ko dumju.

-Es neko neesmu sācis,- puisis iebilda,- Es saprotu, bet es.. Tu zini, ka man nepatīk ūdens.

-Jēzus, Dom,- es novaikstījos,- Tas ir tikai ūdens. Tur nav no kā baidīties. Mēs esam lēkuši no turienes tūkstošiem reižu,- šo stāstu biju atkārtojusi jau nezin cik reizes, bet Domu nekas nepārliecināja. Viņš bija redzējis «Žokļus» un kopš tā laika baidījās no ūdens kā ziloņi no pelēm. Šis bija tālākais, cik bijām tikuši, un es negribēju atteikties. Es gribēju, lai šī diena ir perfekta visās tās nozīmēs. Vairs nespēju izturēt attālumu starp mums un apliku rokas viņam ap kaklu, piekļaudamās viņa ķermenim.- Es mīlu tevi, - es no sirds sacīju un ieskatījos mīļotā pelēkajās acīs, kurās zaigoja aizkustinājums. Viņš pasmaidīja un noglāstīja man vaigu,- Ļoti, Dom. Ļoti, ļoti.

-Arī es tevi mīlu,- Doms sacīja un viegli piespieda savas lūpas manējām,- Tik ļoti, ka gribu ar tevi sacensties, pirms pārdomāju,-

-Sacensties?- es pārvaicāju, kad puisis nolika somas uz zemes. Es nesapratu neko,- Ko tu dari, Dom?

-Es pārvaru bailes, kā tu teici,- puisis sacīja un metās skriet,- Nu, tu seko?

-Es taču nevaru atstāt mantas,- nosaucu viņam pakaļ un paņēmu smagnējās somas. Doma tēls arvien vairāk attālinājās un es sajutos nedroši. Centos paātrināt soli, bet bija karsts, vējš pluinīja man matus, un mans mazais, trauslais augums traucēja man pārvarēt attālumu. Diena gan bija skaista, katrā pusē šūpojās smilgas, starp kurām mutuļoja maza upīte, un tālumā ceļu gar klinti ierāmēja meža ceļš. Kad mazliet ērtāk sakārtoju somas, sāku skriet mazā riksītī un sāku nervozēt, kad Domu vairs neredzēju. Sviedri tecēja acīs un es apstājos, lai atvilktu elpu.

Noliku somas zemē, izvilku ūdens pudeli no somas kabatas un izlēju tās saturu pāri galvai, mazliet atvēsinādamās. Tad atkal sakārtojos un devos klints virzienā, kas nu vairs bija vien pāris soļu attālumā. Jau pamanīju, ka draugi bija izlikuši dvieļus un mantas, taču abus nekur nemanīju.

-Ei,- es uzsaucu, taču atbildi neguvu. Noliku somas blakus Martas sarkanajam dvielim un pamanīju abus klints augstākajā punktā. Palecos uz vietas un sāku māt ar rokām, taču nesekmīgi,- Ei!- es uzsaucu, un sajutos aizkaitināta, ka tieku ignorēta. Turpināju lēkāt un plātīt rokas, taču bez jēgas. Doma starp viņiem nebija.

Tas vairs nebija smieklīgi. Skriešus metos pie viņiem un pāris sekunžu laikā nonācu pie abiem. Vien tuvumā pamanīju, ka Rojs, saķēris galvu, tur telefonu pie auss, bet Marta, pielikusi mutei priekšā plaukstu, skatās tālumā. Mana sirds krūtīs sabruka. Es jutu, ka ir noticis kaut kas nelāgs.

Piegāju draugiem blakus pie klints radzes un pamanīju to, kas nekad nepazudīs no manas atmiņas.

Es strauji atvēru acis.

Doms nebija izpeldējis.

Viņš nebija izdzīvojis.

Es viņu nogalināju.

Es viņu iedzinu nāvē.

Es.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-15/790088