Tāpēc, ka es tevi mīlu (3. daļa)0

Pamodos, kad manu ķermeni pārņēma drebulis. Nebiju domājusi, ka man vispār var būt auksti. Es apsēdos sakrustotām kājām un vēroju debesis caur logu, jā, arī manā koka mājiņā bija logi. Tie bija tikai divi, bet ļāva saules stariem aizpildīt istabu. Bet tagad mazu gaismiņu sniedz spožais mēnesis.

Ja es būtu vilks, tad sāktu gaudot. Smieklīgi.

Es piecēlos kājās un piegāju pie sava kofera, kad sapratu, ka nemaz miegs mani vairs nepārņems.

No kofera izvilku kādus šortiņus, baltu topiņu, un ātri tos uzvilku sev virsū. Vel izvilku kādas košas lediņas un nokāpu lēnām pa trepēm lejā.

Zāle bija nedaudz mitra, kas lika manām kediņām ātri palikt slapjām. Bet man bija vienalga. Es devos pa pagalmu tālāk, lai vienkārši izbaudītu naksnīgās debesis, kas bija klātas ar zvaigžņu segu.

Nez kāpēc izdomāju apgulties zālē un tās sākt vērot, ko arī izdarīju.

Ar zvaigznēm sazīmēju visādus zīmējumus, kas lika man smaidīt.

-Man tevis pietrūkst,- noteicu un uzsitu sev pa pieri. Man nevajadzēja par viņu domāt. Nejau zem zvaigžņu segas, kur jebkurš domātu par cilvēku, kuru mīl, vai kuru grib mīlēt. Bet es Eduardu ienīdu, es vēlējos viņu aizmirst. Viņš mani salauza.

Pār manu vaigu atkal nobira asara, kuru ātri noslaicīju.

Debesis kļuva gaišākas, kas nozīmēja, ka drīz debesis rotās saule, un mēness pazudīs. Žēl, jo es dievināju nakts burvību.

Es apsēdos un atkal sakrustoju kājas, sāku raustīt ataugušo zāli.

Pamanīju, ka vecmammas istabā iedegās gaisa, tātad viņa jau bija augšā, kā jau vienmēr - pus četros no rīta augšā, lai sāktu lauku darbus.

Lauku mājas pagalma platība bija ļoti plaša, un bija vajadzīgi palīgi, kopš vectēva nāves talkā nāca kaimiņu, par ko arī viņi tika atalgoti. Šī nebija tipiska lauku sēta ar gaiļiem, govīm vai ko tādu. Šeit bija trušu audzētava, vistas un viens gailis, vēl tālāk biju bites, pie kurām nekad negāju, un vēl cūkas pašā lauku stūri, lai nesasmirdinātu jau tā sasmirdināto apkārtni.

Šeit, protams, bija arī liels dārzs, kur aidzēja kartupeļus, burkānus un zemenes, bet es lauku darbos neiesaitījos, es labāk baudīju dabu, par ko mani, par laimi, nevainoja. Visi saprata manu vēlmi paslēpties no visa, par ko viņiem biju pateicīga.

Piecēlos kājās un devos pie trušiem. Man bija tik žēl viņu visu, jo apzinājos viņu likteni. Viena no trušu mātēm bija traka, tāpēc viņu nošāva, bet viņas gaļu nevienam nepārdeva, tikai kažoku, kas bija sniegbalts.

Būrīšos pamanīju mazu trusīti. Būrītī viņš bija pa visam viens un nobijies. Apskatījusies, ka neviens neredz, izvilku no būra mazo trusīti un turēju to rokās, līdz skrēju līdz mājai.

Nevienam neļāva turēt trušus kā mājdzīvniekus, tāpēc sapratu, ka man mazais draugs būs jāslēpj.

Ieliku mazo pūkaini kādā koka kastē un nokāpu atkal lejā, lai sagatavotu un sarūpētu trušukam visu nepieciešamo, lai viņš varētu dzīvoties pie manis.