Tāpēc, ka es tevi mīlu (4. daļa)0

-Lea?- klusi vaicāju, tuvojoties draudzenei.

-Emīlī!- viņa iespiedzās un mani apķēra,-Kā es priecājos tevi redzēt!- viņa turpināja spiegt un spiest savos apkampienos.

-Ko tu te dari?- atraujoties no draudzenes, vaicāju.

-Mums ir jauni kaimiņi, kuri ielūdz visus tuvākos ciema kaimiņus pie sevīm uz sāls maizi, līdz ar to, mana mamma palūdza šo ziņu nodot arī tavai omei,- viņa pasmaidīja. Viņas karameļ brūniem mati plīvoja vēja, kas lika man apskaust viņas matus, jo man bija necili melni mati, kas gan bija visai gari.

Abas gājām līdz manas vecmammas mājai, lai nodotu jaunumus.

-Ak, tad man jāsakopjas,- vecmamma iesmējās pēc izzinātajiem jaunumiem un atkal iegāja mājās, lai sapostos.

-Un ko tu vilksi?- Lea jautāja.

-Es tak nebraukšu,-papurināu galvu un devos savas koka mājiņs virzienā, par kuru tomēr arī zināja Lea.

-Kā nē? Tev ir jābrauc! Ko es tur viena darīšu?- viņa lūdzās ar kucēna acīm, kuras to vien darīja, kā vienmēr mani iežēlināja.

-Labi,- nopūtu,- Bet tu domāsi, ko man vilkt,-noteicu un abas turpinājā ceļu līdz manai mazajai paradīzei.

Uzkāpām pa trepēm un abas ieņēmām vietu uz mana matracīša. Nekas nebija mainījies. Viss stāvēja kur stāvēja, tātad vējš nebija ielauzies.

-Kur tev mantas stāv?-draudzene vaicāja un smagi nopūtās. Es iesmējos un ar roku norādīju uz savu koferi. Viņa pasmaidot paskatijās uz mani, kas mani baidīja. Tas nebija uz labu.

-Tu jau zini, kādi ir jaunie kaimiņi?- vaicāju.

-Jā, visai jauka ģimenīte,- viņa pagriezās pret mani un dāvāja man savu viltīgo smaidu, kas atkal neliecināja par neko labu.

-Skaidrs,- novilku un saņēmu klēpī drēbju kaudzīti, kura man bija jāuzvelk.

-Nopietni?- smejoties vaicāju, ieraugot, ko man ir pasniegusi draudzene. Īsi džinsa svārciņi, gaiši zaļa maiciņa, kas bija ar lielu dekoltē un manas baltās kediņas,-Es to nevilkšu,-protestēju.

-Labi, maiku vari nomainīt, bet neko citu,- viņa pasmaidīja un izrāva no manām rokām maiku.

-Paldies par to pašu,- iesmējos un apsēdos pie kofera, no kura izņēmu zilu t-kreklu, kas neatklāja neko tādu, kas citiem nebūtu jāredz.

Ātri pārģērbos, un tad mēs nokāpām pa trepēm lejā, kur jau mūs gaidīja mana vecmamma.

-Nu ko, brauksim?- viņa vaicāja, uz ko mēs tikai piekrītoši pakratījām galvas.

Pēc piecām minūtēm jau sēdējām mašīnā un traucāmies pa zemes ceļu līdz kaimiņu mājai, kura bija divu kilometru attālumā no mūsu teritorijas beigām, kas gan bija divu kilometru attālumā no vecmammas mājām, kas nozīmēja, ka ceļš bija četrus kilometrus garš. Un garlaicīgs, jo es nebildu ne vārda, jo nebija jau arī ko teikt.

Iebraucām kaimiņu pagalmā, kurš tik ļoti atšķīrās no mūsu. Viss bija sakopts un daudz reiz skaistāks.

Mēs izkāpām no mašīnas un tur jau mūs gaidīja.

Ieraugot gaidītājus, dusmīgi paglūnēju uz Lea pusi, par ko viņa tikai pasmējās un pamirkšķināja ar aci.