Sods.
Palātā nekavējoties ieskrēja ārsts un trīs medmāsas. Viena no tām bija Anna.
- Nekavējoties zvaniet sargiem- Ārsts noteica striktā, asā balsī.
Augumā vismazākā medmāsa nekavējoties izņēma telefonu no kabatas un piezvanīja sargiem. Es pa to laiku vienkārši stāvēju un skatījos kā viņi mēģina atdzīvināt Markusu. Manuprāt, nepagāja ne piecas minūtes, kad pa palātas durvīm ienāca divi sargi.
-Kas noticis? -Lielākais no viņiem jautāja.
-Lūdzu, aizvediet šo jaunkundzi prom, viņas dēļ šis pacients gandrīz gāja bojā! - Ārsts teica ļoti dusmīgā tonī un ar labo roku norādīdams uz mani, sargiem norādot, ka es esmu tā, kuru jāizved.
Sargi uzklausījuši ārstu devās manā virzienā.
-Nē, jūs sajaucāt, es neesmu vainīga pie tā! - Kliedzu un centos atbrīvoties no sargu ciešā roku tvēriena, bet viņi pat nepaskatījās uz manu pusi un izvilka mani no palātas.
Viņi mani vilka caur visu slimnīcu uz galvenajām durvīm. Visi cilvēki, kuri redzēja kā sargi mani velk prom, skatījās uz mani kā uz noziedznieci. Ja es būtu viņu vietā, noteikti skatītos tā pat, bet tā nav un galvenais, ka pie notikušā neesmu vainīga, bet manu viedokli neviens pat necentās uzklausīt.
Kad bijām tikuši ārā no slimnīcas viņi mani iesēdināja melnā džipā. Mēs noteikti devāmies uz policijas iecirknī. Tagad tikai atlika sēdēt un pārliecināties vai tā ir taisnība.
Mēs izbraucām uz galvenās ielas, braucām kādu gabaliņu, nogriezāmies pa kreisi un priekšā tiešām bija policijas iecirknis. Kad durvis atvērās, es pati izkāpu no mašīnas, jo pretoties tik un tā nebija jēgas.
Kad bijām iegājuši iekšā, mani aizveda uz kameru kur man bija jāsēž kādas divas stundas. Es tur sēdēju un skaitīju cik cilvēku paiet garām.
Kad biju tikuši līdz 21, pie manas kameras atnāca mamma un tētis.
-Ak, meitiņ! - Mamma ar asarām acīs teica.- Tu tikai neuztraucies, viss būs labi.
- Jā, mam, viss būs labi.- To teicu tikai tāpēc, lai mamma nomierinātos, bet īstenībā, es zināju, ka nekas nebūs labi.
Tad atnāca dūšīgs vīrietis un izlaida mani no kameras. Ar mammu un tēti devāmies noskaidrot, kas tagad būs.
Mūs sagaidīja gara auguma sieviete. Viņas vārdi, mani vienkārši satrieca, kāpēc tieši tāds sods, kāpēc?
-Mēs nolēmām, ka pacienta drošības labad, jūs, Džesika, nevarēsiet tuvoties viņam tuvāk, ka desmit metrus, ja nē, jums draud cietumsods pat līdz pieciem gadiem.- To pateikusi, viņa pagriezās un aizgāja, bet es stāvēju un centos sagremot viņas teikto.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Svesuma-balss-24/642300
