Atvadas.
Es tur stāvēju kā muļķe un blenzu vienā punktā. Bet varbūt tā arī būs labāk, varbūt viņam manis dēļ ir tikai sliktāk.
-Nāc, Džes, dosimies mājās.- Manas domas pārtrauca tēta balss.
Es tikai pamāju un devos uz mašīnu. Manuprāt vecāki arī nebija gaidījuši šādu sodu.
Kad bijām mājās es devos uz savu istabu. Aizvērusi istabas durvis iekritu gultā un sāku raudāt.
"Kādēļ tas viss notiek ar mani?"- Šo jautājumu sev esmu uzdevusi jau simtiem reižu, bet atbildi tā arī neesmu saņēmusi.
Pēc dažām minūtēm es aizmigu, un šis jautājums un sāpes bija zudušas uz pāris stundām.
***
Ir pagājusi nedēļa, kopš tā notikuma ar Markusu. Es cenšos par viņu nedomāt, bet tas ir grūti, bet es zinu, ka tas tik un tā neko nemainīs. Es nezinu kā viņam klājas un tā pat ir labāk.
Bija vakars, es nogāju uz virtuvi sataisīt sviestmaizi. Paņēmu maizi, desu, sieru, gurķi un sāku taisīt savas "vakariņas". Tā rosoties pa virtuvi, nemaz nedzirdēju kā ienāk mamma.
-Veiksmi darbā! - Viņa teica ar smaidu uz lūpām.
-Paldies!- Pasmaidīju atpakaļ.-Varbūt tu arī vēlies? - Piedāvāju, jo zinu, ka viņa nav ēdusi kopš pusdienu pārtraukuma.
-Neattiektos no vienas.- Viņa atbildēja.
-Tūlīt būs gatavs! - Iesmējos un ķēros pie darba.
Kad biju sataisījusi sviestmaizes, devos augšā, atpakaļ uz savu istabu. Kad iegāju iekšā mani tur sagaidīja mazie brāļi.
-Paskaties, Džes, ko mēs tev uzzimējām.-Viņi abi reizē teica.
Es paņēmu papīra lapu, ko viņi man padeva un kad atveru to, es apmulsu.
Tur biju uzzīmēta es un kaut kāds puisis, bet es jau nojautu, kas viņš ir.
-Kas ir viņš? - Jautāju viņiem ar pirkstu norādot uz puisi man blakus.
-Tas ir Markuss.-Jānis priecīgā balsī atbildēja.
-Kāpēc tieši viņš? - Palūkojos uz viņiem un pasmaidīju. Es viņus apskaudu, viņi vienmēr un visur saskata, kaut ko labu un tic, ka viss būs labi.
-Tāpēc, ka viņš mums patīk un arī tev viņš patīk, vai ne? - Jānis ar viltīgu smaidu paskatījās uz mani.
-Ak, jūs, žiperi divi.- Sabužināju viņiem matus.
-Jāni, Alekss, nonāciet lejā.- Mamma sauca no lejas.
-Skrieniet nu!-Pasmaidīju un viņi izskrēja no manas istabas.
Paņēmu zīmējumu rokās un skatījos uz to kā uz pasaules lielāko brīnumu.
"Jā, viņš man patīk!" Bēdīgi teicu, it kā atbildot uz Jāņa iepriekš uzdoto jautājumu.
Tajā brīdī telefons uz galda iepīkstējās.
Paņēmu to rokās un izlasīju īsziņu:
Čau, skaistulīt! Es beidzot tiku ārā no slimnīcas. Es nespēju par tevi nedomāt. Tā kā šis negadījums izjauca mūsu norunāto tikšanos, es vēlētos tevi satikt, rīt!
Slepenais.
Viņš vēl jo projām, man telefonā ir saglabāts kā "Slepenais". Viņš laikam nezina par to, ka es nevaru ar viņu satikties, bet kā gan viņš to varēja zināt.
Mana elpa kļuva smagāka un es jutu kā acīs saskrien asaras.
Es atbildēju uz īsziņu:
Sveiks! Piedod, bet tas nav iespējams. Starp mums nekas nedrīkst būt. Lūdzu, aizmirsti mani, tā būs labāk mums abiem.
Džesika.
Tas bija tik sāpīgi, šādi atvadīties no puiša kurš man patīk. Es noliku telefonu uz galda, bet es jutu, ka man paliek slikti. Man sāka griezties galva un es aizvien tālāk slīgu tumsā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Svesuma-balss-25/642641
