http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-pirkstiem-3/755937
„Kā lai es spēju tev no jauna uzticēties? Kā?”es iekliedzos atkal no jauna.
Viņai vienmēr viss bija vienkārši, un nekas nesagādāja grūtības. Bet ja sagadījās, ka kāds sagādā, tad viņa ātri tika vaļā no problēmām uz visiem laikiem, tā pat kā to izdarīja ar mani.
„Nu beidz pukoties. Es saprotu, ka tevis iesūtīšana šeit bija pamatīga kļūda, un jau vairāk ne kā gadu cenšos tevi dabūt ārā, bet tas nav tik vienkārši. Pa priekšu bija jāatrod, kur tu vispār atrodies, un pēc tam pa kluso jādabū ārā. Un tagad es stāvu tavā priekšā, lai tevi izglābtu, bet tu šķiet aizvainota. Kāpēc tā?”māte to pa visam vienkārši pasniedza, un tad patīksminājās par mani.
Viņa tagad laikam ir nolēmusi tēlot labo, nevainīgo, un izlikties, ka viss ir bijis kārtībā. Manas rokas jau atkal saspiedās dūrēs, un vienu kāju paspēru jau tuvāk mātei.
„Kā tu pēc šiem visiem gadiem spēj kaut ko tādu teikt?”ievaimanājos, un šķita, ka es drīz aiz dusmām uzsprāgšu uz pusēm.
Manā iztēlē aiz dusmām man jau pa degunu plūda dūmi ārā, un pa muti vēlās uguns liesmas, bet tā nenotika, es vienkārši cik vien varēju nikni uzlūkoju māti. Māti? Kas viņa man vispār par māti ir bijusi! Murgs ne māte!
„Es tevi tagad cenšos palīdzēt! Tad beidzot piekrīti manam piedāvājumam, un mēs abas kopā dosimies prom, kā meita ar māti. Protams es saprotu, ka tev vajadzēs laiku, lai pie manis pierastu atkal, bet būs viss kārtībā, un es palīdzēšu tev šo visu aizmirst, tikai piekrīti!”māte apmierināti pateica, un tad piecēlās kājas.
Es vēlējos viņu nogalināt! Izdurt viņi acis, nē ieslodzīt viņu šeit, un lai pati izjūt to pašu, ko es izjutu!
Pēkšņi manas pārdomas iztraucēja, kad aiz manis atvērās vaļā durvis, un pa tām iekšā ienāca tas pats vīrietis, kurš mani līdz šejienei atveda.
„Māt, mums ir jādodas!”viņš skarbi noteica, un es sastingu.
Māt?
Es neskaidri paskatījos uz vīrieti. Man nekad nav bijis brālis, kur nu vēl vecāks par mani. Tas nebija iespējams, ka viņš bija mans brālis!
„Ko tas nozīmē?”uzkliedzu virsū mātei, un panācu viņai dažus soļus pretim.
Viņa pa visam mierīgi paskatījās uz mani un vīrieti, kas stāvēja man aiz muguras.
„Nu ir laiks jūs iepazīstināt. Iepazīsties šī ir tava māsa Agnese, un tavs brālis Ričards.”māte teikdama visu laiku smaidīja.
Manas rokas noklāja zosāda. Tas nebija iespējas, tā nevarēja būt taisnība!
