http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-pirkstiem-2/755817
„Sveika…māt.”lēnām novilku, un ar vienu roku pieskaros pie durvju roktura, ja nu gadījumā man ir jābēg no viņas.
„Nu vismaz manieres neesi pazaudējusi pa šiem gadiem. Cik to ir pagājuši? Divi, trīs, četri?”māte mazliet pārsteigti ierunājas, un tad piekārtoja savus matus.
Viņa par pārsteigumu nemaz nebija mainījusies. Neviena sirma mata, vai kāda krunka sejā. Viņa bija tik pat gracioza un skaista, kā agrāk. Kādreiz es vien nespēju nopriecāties, kas par ideālu mammu man ir, viņa vienmēr zināja, kā visās manās grūtībās man palīdzēt, un kā tās atrisināt. Pie reizes arī tam viņa prata mani savest ar īstajiem cilvēkiem kopā, lai mana dzīve būtu tik pat ideāla kā viņai.
Bet visam vienmēr ir jāpienāk gals, un tam pienāca gals, kad es arī sāku izprast cilvēks, un to dabu. Es lēnām kļuvu tāda pati kā mamma, un viņa par to nebija priecīga. Viņa centās man visādi ieriebt, un mūsu attiecības kļuva par murgu.
Tad kādu dienu atnākot mājās es redzēju, ka viņa ir ļoti satraukta, tādēļ es pirmo reizi mūžā centos izprast savu māti. Un tas tā manu galvu sagrozīja, ka, lai saprastu viņu man bija jāapsēžas, un kārtīgi jāsaliek viss pa plauktiņiem. Kad beidzot to biju izdarījusi, es sapratu, ka mana mamma ir slepkava! Tas mani tā pārsteidza un satracināja, ka es visu to nakti nespēju aizmigt. Māti izprotot pie reizes nāca arī tās atmiņas, kā viņa ir nogalinājusi tos nevainīgos cilvēkus, un tas bija šausmīgi, un briesmīgi, jo viņa galināja sev par prieku.
Tādēļ nākoša dienā izlēmu, ka došos pie tuvāka policijas iecirkņa, un nosūdzēšu visu. Pēc tā arī mana dzīve beidzās, un sākās šis.
„Tu izskaties lieliski!”iesaucos, un uzsmaidīju viņai.
Vēlējos, lai viņa pamokās, jo šie vārdi viņu mazliet satricināja, bet viņa ļoti ātri saprata, ko es vēlos panākt, tādēļ nomierinājās.
„Tu gan esi mainījusies. Es kļuvusi pieaugusi, un no bērna vairs nav ne smakas.”viņa mīļi noteica, un sāka knibināties ap saviem nagiem.
Es vēlējos viņu pašlaik nožņaugt. Viņa atnāk pie manis, un tad vēl šādi izturas. Ko viņa ar to vēlējās panākt? Mani vēl vairāk pakaitināt?
„Jauki, metīsim pie malas pieklājību, un tagad pasaki, ko tu šeit meklē!”draudīgi pateicu.
„Nu, bet es neesmu tevi tik sen satikusi. Vēlējos saprast vai esi tāda pati kā agrāk, bet laikam jau tevi nekas nespēj izmainīt.”viņa pavirši to noteica, un tad veltīja man niecīgu skatienu.
Manas rokas nemanāmi savilkās dūrēs, un centos pati sevi nomierināt. Ja es viņai šeit uzbrukšu, tad viņa noteikti, ka pasauks apsargus, kuri mani sagūstīs un aizvedīs projām, un tā arī es neuzzināšu, ko viņi vajag no manis.
Pie sevis aizskatīju līdz desmit, un tad dziļi ievilku elpu.
„Nav ko teikt? Man gan ir ko teikt, un daudz, bet laikam jau šis nav īstais laiks un vieta, kad tev to stāstīt. Man tev ir piedāvājums. Tava brīvība pret…”viņa nepabeidza sakāmo, bet es tā pat zināju, kā viņa turpinās.
Mana brīvība pret viņas uzticēšanos. Ja es izvēlos brīvību, tad man viņai ir jau atkal jāsāk uzticēties, bet es to vairs nespēju. Es nokāru galvu uz leju, un skatījos uz savām kurpēm, kurās dažās vietās rēgojās caurumi.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-pirkstiem-4/756117
