Liels paldies par atbalstu, diemžēl piektdien un sestdien raksts nebus, jo dodos mājās un veseļošos, bet svētdien, cerams ar jauniem spēkiem turpināšu rakstīt, kā arī ja būšu vesela un pietiks spēka būs vairāk nekā viena nodaļa, bet nu redzēs...
Kā arī, ja neesi lasijis, te būs iepriekšējā daļa ---> http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sparnotie-4-dala/833371
5. nodaļa
Kārtējā nedēļa bija aizvadīta. Darba bija samērā maz, bet nu darīju uz 100%, tas laikam vel aizvien ir no spārnoto laikiem, jo tur mēs nekad neslinkojām visu izdarījām cik vien labi spējām, savā ziņā, tā bija konkurence mūsu starpā, kaut gan uzvarētājs neko mantisku neieguva.
Šad un tad ienāca galvā doma par Ezrielu, ko viņš dara vai kā iet, bet nebija jēgas par to domāt, jo noteikti viņam ir daudz pielūdzēju uz katra stūra un es viņam tikai tāda sīka vienība biju. Par ko vispār domāju, neesmu viņam tak nekāda pielūdzēja, laikam šeit pavadītais laiks mani ir stingri iespaidojis.
Nesaprotu, kāpēc viņš mani tā bija iespaidojis, man tak bija mans partneris, jā viņš nomira, bet parasti Spārnotie ar citiem pēc tam nesaiet kopā, tas nebija iespējams. Šad tad vel iesāpējās starp lāpstiņām, spārni gribēja izlauzties no ilgās snaudas, bet tas nedrīkst notikt.
Biju fonā uzlikusi mūziku un piekārtoju māju, tā bija kā piektdienas tradīcija, kad izdzirdēju durvju zvanu, diezin kam jātraucē es piektdienas vakarā, kad pulkstens rāda jau desmit. Piegāju pie durvīm un paskatījos caur actiņu, bet neko neredzēju, tāpēc atvēru durvis.
Pie durvīm bija kaste, kas jokaini kustējās un smilkstēja. Kad to atvēru manī raudzījās divas brūnas ačteles un plušķains purniņš. Klāt bija zīmīte "Mani gribēja sūtīt uz Jūras skolu, bet kāds mazs puika mani izglāba un atstāja pie tavām durvīm, lūdzu, parūpējies par mani!" Sunītis bija ar vidēji garu un plušķainu, gaiši brūnu spalvu, taka tāds izspūris kaķis, bet ausu un astes galiņi bija melni, tāpat kā mutes vieta. Acis cieši raudzījās manī un ausis bija ziņkārē nedaudz saslietas.
-Nu un ko man ar tevi tagad darīt ko? - Skatījos uz plušķīti, tas piemīlīgi ierējās.
-Bet es nekad neesmu rūpējusies par dzīvnieku. - Sunīts vērīgi skatījās uz mani it kā lūgtos, lai viņu sabužinu.
-Labi, šovakar paliksi pie manis, bet rīt aiziesim uz tuvējo veterināriju, lai uzzinātu vai ar tavu veselību viss kārtībā un tad uz patversmi, gan jau būs kāda ģimene, kas tevi adoptēs.
Ienesu kasti ar visu sunīti istabā. Ielēju viņam bļodā nedaudz sasildīta piena un ieklāju avīzes, lai nepiešmucē visu. Kad biju visu savākusi atstāju plušķīti kastē, kuru ienesu virtuvē un pati gāju augšā gulēt, bet līdzko sāku iemigt, tā sākās žēlabaina smilkstēšana un gaudošana. Cerēju, ka viņam apniks un viņš iemigs, bet tā tas turpinājās vel pusstundu, līdz es neizturēju un nogāju lejā.
-Nu, kāpēc neguli mazais? - Iedegusi virtuvē, gaismu uzrunāju sunīti.
Viņš atkal saslējis ausis skatījās manī it kā nekas nebūtu noticis.
-Labi, es eju gulēt un lai būtu klusums. - Tiklīdz izslēdzu gaismu un iegāju dzīvojamajā istabā, tā smilkstēšana atsākās.
-Ko lai es ar tevi daru ko? - Iegāju atpakaļ virtuvē un skatījos uz plušķīti, kas atkal laimīgs luncināja asti.
-Tu tak neceri, ka ņemšu tevi līdz pie sevis gultā. - Viņš tik priecīgi ierējās, ka man sirds salūza.
-Tik pamēģini ko piešmucēt un gulēsi laukā. - Centos pateikt pēc iespējas skarbāk, bet brūnās, naivās acis tikai vērās mani, likās, ka šunelis smaida.
Tā nu aiznesu kasti uz guļamistabu un noliku pie gultas, lai suņuks sajustu manu klātbūtni apguļoties atstāju, lai roka karājas iekš kastes. Suņuks to nolaizīja un apgūlās. Tā nu mēs abi iemigām.
No rīta mani pamodināja kāds, kurš nepacietīgi laizīja manu roku. Patiesību sakot bija jauki, ja ir kāds, kurš tik ļoti par tevi domā un grib lai tu viņam beidzot iedod piena bļodu. Pēc brokastīm paņēmu rokās sunīti un devos uz veterināro klīniku.
Ierodoties klīnikā priekšā, bija reģistratūra ar jaunu un jauku sievieti, kas pēc tam norādīja uz kreisajām durvīm, kā izrādījās šorīt bijām pirmie. Nodevu sunīti dakterim un pastāstīju kā viņš pie manis nokļuvis.
Pēc tam māsiņa paņēma plušķīti un lika man gaidīt līdz visas pārbaudes beigsies.
-Nu ko, varu jūs apsveikt ar veselīgu meitenīti. - Māsiņa pasniedza man sunīti, kura mani tik ļoti salaizīja, kad likās, ka mēnesi nebūtu mēs tikušās.
-Paldies jums! - Smejoties atbildēju.
-Neesat pārdomājusi, varbūt tomēr gribat paturēt sev suņuku. - Māsiņa domīgi skatījās uz mani.
-Patiesību sakot, es nekad neesmu rūpējusies par dzīvniekiem, pat nezinu kā tas ir jādara. - Bažīgi atbildēju.
-Mūsdienās internetā visu var atrast un jakas, vienmēr varat piezvanīt mums.
-Lābi! - Novilku - Kas man ir nepieciešams, lai parūpētos par šo mazo knaukšķīti?
Māsiņa bija ļoti priecīga par manu izvēli, viņa pat izveidoja man sarakstu un grafiku, kur ir aprakstīts viss, lai parūpētos par sunīti.
-Kā viņu sauksiet? - Mums pasē tas jāieraksta.
-Nezinu, varbūt, mmmm... Bella?
-Skaists vārds, tātad Bella tev ir oficiāls vārdiņš un saimniece. - Viņa skatījās uz mazo sunīti un smaidīja, arī sunīts skatījās uz viņu un laimīgi luncināja astīti.
Man no vetaptiekas uzdāvināja siksniņu ar pavadiņu, tāpēc Bella tagad varēja pati savām kājām doties mājas, lai gan ik pa brīdim paņēmu viņu rokas, jo mazajai sunītei, kas izrādījās būs vidēja lieluma suns, bija grūti tikt līdz.
Bija sajūta, ka Bella manā dzīvē ir ieradusies ar nolūku, kuru pagaidām nezinu. Atkal abas aizmigām manā guļamistabā, tikai šoreiz sunīte gulēja pie gultas uz paklājiņa, bet roku es vienalga atstāju, lai karājas pāri gultas malai.
