Katru reizi redzot kā jūsu atsaucība pieaug, es atkal ar prieku ievietoju nākošo nodaļu.
Un kā vienmēr šit ir iepriekšējā daļa, ja neesi lasijis ----> http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sparnotie-3-dala/833157
4. Nodaļa
No rīta pamodusies centos saprast, vai vakardiena bija sapnis, vai arī realitāte. Tak nevar būt, ka viens cilvēks mani ir spējis tā ietekmēt.
Sakopusies vannasistabā, gāju lejā uz virtuvi, kad izdzirdēju tajā rosību. Sākumā gribēju kaut ko paķert un uzbrukt nelaimīgajam zaglim, līdz attapos, ka vakardiena bija realitāte, jo dīvāns bija saklāts, nevis samētāts ar spilveniem kā parasti.
-Cik skaisti smaržo! – Ieejot virtuvē noteicu, sajūtot pankūku un kafijas aromātu.
-Es domāju, ka gulēsi līdz pusdienlaikam. – Pasmejoties viņš ielēja kafiju krūzītēs.
-Vispār, kā tu uzdrošinājies bez atļaujas darboties manā virtuvē? – Centos tēlot dusmīgo, bet nespēju nesmaidīt.
-Nu kaut kā man tev vajadzēja atlīdzināt par naktsmājām.
-Izskatās, ka jūties jau labāk.
-Jā, miegs un kārtīga atpūta palīdzēja.
Ezriels aicināja sēsties pie galda, kas bija jau uzklāts. Pankūkas viņš bija beidzis cept, tās bija nelielas, bet fantastiski garšīgas, īpaši ar zemeņu ievārījumu, pat nezināju ka man tas ir. Arī kafija bija uztaisīta garšīga.
-Esi pavārs? – Baudot maltīti jautāju.
-Nē, man vienkārši patīk pārsteigt cilvēkus. Un tākā dzīvoju viens, tad nācās iemācīties gatavot.
-Par ko tad tu strādā, ja strādā.
-Es kapos par kapraci. - Ezriels atbildēja ļoti nopietni.
-Kā lūdzu? – Es biju tik pārsteigta, ka aizrijos ar kafiju. Ilgi to nevarēju izklepot.
-Viss labi? Es jokoju, palīdzu draugam vadīt uzņēmumu. – Viņš smējās kā kutināts, izskatījās pēc maza bērna, kurš izdarījis nerātnību un tagad par to priecājās.
-Nākamreiz šādi jokojot tu vari arī mani nobeigt. – Tēloju dusmīgu.
-Nu tad nedzer kafiju, kamēr es runāju. – Viņš pamēdījās.
-Labāk nestāsti tad tādus „jokus”. - Parādiju gaisā pēdiņas.
-Labi, kā teiksi māt! – Viņš iesmējās vel skaļāk.
Tā mēs pļāpājām vel labu laiciņu, līdz viņš ieskatījās pulkstenī un pateica, ka viņam jāsteidzas darīšanās.
Ezriels atvadījās ar apskāvienu, kas mani ļoti samulsināju, jo nebiju pieradusi pie fiziska kontakta ar cilvēku. Tā arī apmulsusi stāvēju un skatījos kā viņš aiziet.
Kad beidzot saņēmos izkustēties no vietas, ieskatijos pulkstenī, tas rādija jau 10.00, tāpēc arī man bija jāpošas uz darbu. Sakrāmēju visas mantas un mapes un steidzos, lai nenokavētos.
Labi, ka darbavieta atradās 15 minūšu gajiena attēlumā, tomērt kad ierados un sāku darboties manas domas vislai aizklīda kur projām, sākot no iepriekšējās dzīves un tā, cik ļoti tā atšķīrās no pašreizējās un beidzot ar Ezrielu, velaizvien nesaprotu, kapēc es viņam atļāvu pārnakšņot piesevis, viņš taču ir pilnīgs svešinieks, jā vins izskatijās nelāgi pēc saskriešanās ar velosipēdistu, kā arī bija jau ļoti vēls, bet tomērt...
Diena paskrēja ātri un vakara devos mājup. Ieejot iekšā velaizvien uzdīvāna stāvēja smuki salocīta gultas veļa, bet tagad galīgi negribēju ko kārtot vai vākt, tāpēc nedaudz uzēdu skatoties kārtējo meksikāņu seriālu un pēctam devos piemiera.
Man rokās bija zobens, smails un garš. Pretī steidzās vesels bars ar kritušajiem, bet mēs bijām vairākumā, viņiem nav iespējams ieņemt Parkzemi, bet tad pēkšņi no aizmugures sajutu stipru belzienu, kas nogāza mani gar zemi. Ar seju ietriecos dubļos, bet apgriežoties redzēju ļauni ņirdzīgu ģīmi, viņam rokās arī bija zobens un viņš netērēja ilgi laiku skatīdamies riņķī. Sajutu kā zobens ieduras manī un cik ātri nosasiņoju...
Šo murgu jau es biju redzējusi tik daudz reižu, ka zināju jau no galvas katru detaļu, bet sāpes vienmēr bija kā īstas. Taču dīvaini, ka viņu redzēju tagad, jo jau vairākus gadus biju dzīvojusi bez tā.
