local-stats-pixel fb-conv-api

Spārnotie - 3. daļa2

107 0

Liels paldies par atbalstu, ar prieku ievietoju katru nākamo nodaļu! Kā jau ierasts iepriekšējo daļu var redzēt šeit ---> http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sparnotie-2-dala/833032

3. NODAĻA

Kad saule sāka pamazām rietēt, posos uz mājām, lai arī rīt bija tikai svētdiena, nevēlējos gulēt visu dienu, tāpēc laicīgi devos mājup.

Nogriežoties ap stūri kļuvu par liecinieci nelāgai avārijai, kur kāds aušīgs riteņbraucējs kārtīgi uztriecās steidzīgam gājējam. Tikai pieejot tuvāk sapratu, ka esmu šo gājēju jau redzējusi, jo ar šādu „ezīti” pazinu tikai vienu cilvēku.

-Eu, vecīt, es tevi galīgi neredzēju, vai viss labi? – Pacēlis savu velosipēdu, teica puisis.

-Jā, jā, tikai skaties, ka šādi kādu patiešām nenobrauc. – Pasmaidot, atteica jaunais vīrietis.

-Protams, tev ātros nevajag izsaukt? Trieciens bija diezgan pamatīgs.

-Gan jau viss būs labi, bet ja ne, tad murgos tevi apciemošu.

-Okei, tad es stumšos mājās, lai turpmākais vakars ir labāks. - Riteņbreucējs devās projām.

-Tev tāpat!

-Oho, šādu satikšanos gan negaidīju. - Viņš pagriezies ieraudzīja mani.

-Tici man, es jo mazāk. – Negribīgi atbildēju.

-Atceries, ko pagājušo reiz apsolīji?

-Nu ja, bet neesi padaudz sasities? - Cerēju izvairīties no atbildes.

-Nē ar mani viss ir vislabākajā kārtībā. - Noslaucijis bikses, viņš ieskatijās man acīs.

-Mani sauc Izija. - Izstostiju.

-Priecājos beidzot uzzināt tavu vārdu, es esmu Ezs.

Kā ezis? – Biju nedaudz pārsteigta.

Nē, no vārda Ezriels, tā ir vienkāršāk un īsāk - Viņš iesmējas.

Viņš gribēja pienākt tuvāk, lai varētu paspiest man roku, bet līdzko viņš spēra dažus soļus tā, salīgojās tik ļoti, ka gandrīz nokrita.

-Tev viss labi? – Uztraukti vaicāju.

-Jā, jā, tikai galva sareiba, laikam būšu dabūjis smadzeņu satricinājumu. - Viņš atkal iesmējās, bija sajūta, ka viņam nerūp tas, ka tikokā gandrīz atkal būtu bijis gar zemi.

-Tāds tu nekur nevari iet, es dzīvoju tepat aiz stūru nāc līdz, tikai uzmanīgi. – Piegāju klāt, lai viņš varētu pret mani atbalstīties, ja nu kas.

Tā lēnu garu aizgājām līdz manai mājai un kamēr viņš padzērās manis iedoto ūdeni uzklāju dīvānu, jo nevarēju viņu tik vēlu laist, lai iet viens un mašīnas mums abiem arī nebija pie rokas. Arī no ātrās palīdzības izsaukšanas viņš atteicās. Zinu, ka viņš ir pilnīgs svešinieks, bet vienu šādā stāvoklī viņu nekur negribēju laist, maz kas var notikt, itīpaši tumšās šķērsielās.

-Izij?

-Jā. – Atsaucu no dzīvojamās istabas.

-Skaista māja.

-Paldies! – Redzot ar kādu maigumu viņš izsaka šos vārdus, manī kaut kas ietrīsējās.

-Tu šeit dzīvo viena? – Ar manāmu interesi Ezriels mani izprašņāja.

-Jā, nav laika un vēlēšanās veidot, tā saucamo, ģimenes ligzdiņu. Pārāk daudz darāmā.– Nezinu kāpēc, bet tagad jutos brīvāka viņa klātbūtnē un labprāt izstāstītu visu, kas ar mani noticis. Tomērt tas nav iespējasm, jo viņš nesaprastu un nevēlos viņu pakļaut briesmām.

Manīju, ka viņš izskatās saguris, tāpēc liku viņam iet gulēt, jo liekas, ka viņš mani vel grib tincināt. Parlaimi, viņš mani paklausīja un aizgāja uz dzīvojamās istabas dīvānu.

Bija dīvaini aiziet gulēt, kad tu zini, ka vēl kāds ir tava māja, it kā svešinieks, bet tajā pašā laikā, liekas, ka es viņu pazīstu jau diezgan sen.

Pēc viņa aizmigšanas arī es devos gulēt, noliekot vel pēdējos darba dokumentus pa vietām, jo arī pa brīvdienām darījos ar darba lietā. Tāpat man nebija citu ko darīt.

Kad ielikos gulēt un aizvēru acis izdzirdēju izmisīgu kliedzienu, neizpratnē noskrēju uz pirmā stāva dzīvojamo istabu. Ezriels bija izmircis vienos sviedros un varēja redzēt, ka viņš murgo.

-Ezs, dzirdi? Ezriel, celies! Eu! – Centos viņu pamodināt.

Kā viņš modās, tā knapi izvairījos, lai nedabūtu pa seju ar dūri, nezinu vai tas bija reflekss, vai murga izraisīta darbība, bet es ceru ka tas nebija domāts man.

Atceros, kā pati ilgi murgoju, par pazaudēto mīlestību, bieži rāvos augšā, jo likās, ka atkal un atkal kāds grib mani nošaut, pat tad kad zināju, ka tā nav patiesība, nespēju no murgiem aizmigt.

Tāpēc es istabu izveidoju ar „zvaigznēm”. Baltajām virteņu lampiņām, kuras cilvēki izmanto ziemassvētkos, pāri pārlaidu melnu audumu, izveidojot katrai lampiņai savu caurumiņu, kā zvaigznes. No tā laika varēju gulēt mierīgi.

Bet ar cilvēkiem ir savādāk, tāpēc nezinu, par ko murgo Ezriels, bet gribēju viņam palīdzēt ātrāk izkļūt ārā no murga.

-Atvaino, es tā negribēju. – Dzirdēju izmisumu Ezriela balsī.

-Tev jau nav, par ko atvainoties, ja būtu trāpījis, tad sistu pretī. – šķērmi pasmaidīju, jo gribēju viņam likt justies labāk.

Es nezinu kāpēc, bet bija sajūta, ka viņu pazīstu jau sen un ka palīdzēt viņam atgūties no nelāgā murga ir mans pienākums. Nesaprotu, varbūt tas bija tikai tapēc, ka viņš bija pirmais cilvēks ko iepazīstu, varbūt viņi visi ir tādi, tikai nevēlējos viņus izprast.

-Es arī kādreiz daudz murgoju, bet atradu veidu, kā pārtraukt tos. – Nezinu vai tas bija pareizi, bet es gribēju viņam parādīt savu zvaigžņoto istabu.

Viņš neveikli izlīda no dīvāna un abi divi kopā devāmies augšstāvā uz guļamistabu.

Es atvēru durvis un dzirdēju, kā viņam aizrāvās elpa, lai gan zināju, ka tas nav nekas īpašs, biju pārsteigta redzot apbrīnu viņa acīs. Tas pat iepriecināja.

-Cik skaisti! – Vairāk viņš neteica, bet lūkojās tumšajā istabā, kur spīdēja mazās zvaigznītes.

Es nezinu, kas notika, pēc šiem vārdiem es jutos ļoti laimīga, man vairāk neko nevajadzēja dzirdēt. Bija sajūta, ka pēkšņi visi pasaules tauriņi salidoja manī.

Asa sāpe iedūrās pie lāpstiņām, sapratu, ka esmu tik laimīga, ka varētu lidot, bet spārni, tie bija ieauguši.

-Vai viss labi? – Ezriela jautājums mani izrāva no domām.

Tikai tad sajutu, ka aiz sāpēm esmu sakniebusi lūpas, jo bija sajūta, ka divi nazīši nāk ārā no muguras. Labi, ka tik ātri šī transa pārgāja un līdz ar to arī sāpes.

-Jā, jā. Tikai aizdomājos. – Muļķīgi pasmaidīju.

Pēc kāda laiciņa mēs atradāmies katrs savā guļamvietā un es aizmigu ātrāk nekā biju domājusi.

107 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt