Liels paldies par labajām atsauksmēm, patiešām! Ļoti ceru, ka arī nākamās daļas jums patiks tikpat ļoti un vairāk...
Ja neesi lasījis šākumu, tas ir pievienots nedaudz zemāk 
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sparnotie-prologs-1-dala/832936
2. NODAĻA
Ir sākusies kārtējā brīvdiena, un šo dienu pavadīju „Saulespuķē” lasot, kad pamanīju ienākam kādu jaunu vīrieti, viņa izskats piesaistīja manu uzmanību – spurainie īsie mati, kā adatains ezis slējās gaisā, lai gan šāda frizūra, jau sen bijā ārā no modes, viņam tie izskatījās ļoti labi -, bet vairāk mani pārsteidz apģērba salikums, kur mugurā viņam bija uzvalks ar kreklu, bet kājās džinsas ar kedām. Viss kopā tomēr izskatījās labi, un viņš šādi izcēlās no pūļa.
Sapratu, ka pārāk ilgi blenžu uz viņa, bet novērsos tikai tad, kad viņš paskatījās uz mani. Spārnotie parasti nemēdz sarkt, bet takā jau ilgu laiku biju pavadījusi cilvēku pasaulē un pati jau kļuvusi viņiem līdzīga nosarku kā biete.
Es atkal centos lasīt, bet šis vīrietis bija ielauzies manā galvā, tāpēc bieži pieķēru sevi skatāmies pāri grāmatai uz viņu.
Kad beidzot mana galva atkal sāka strādāt loģiski un varēju pievērsties grāmatai un iegrimt stāstos, bet mani iztraucēja viesmīle pienesot kafiju: - Lūdzu, tā jums!
-Bet es kafiju nepasūtīju – nedaudz par asu atbildēju, jo mana grāmatas varone grasījās izdarīt kārtējo muļķību.
-To jums pasūtīja pie pretējā galdiņa sēdošais vīrietis.
Es jau sapratu uz kuru galdiņu viņa norāda neskatoties, jo pati biju vērojusi to pusi vairāk, nekā vajadzēja.
Visvairāk mani pārsteidza tas, cik ātri viņš uzradās pie mana galdiņa, lai gan nebiju viņu aicinājusi. Viņš apsēdās tieši man pretī un aizsūtīja viesmīli projām ar laipnu tomēr ķircinošu smīnu.
-Man nepatīk, ja uz mani tik uzstājīgi blenž – viņš nosmīn.
-Bet man nepatīk, ja pie mana galdiņa uzrodas neaicināts- nedaudz asāk kā vēlējos atcirtu, jo viņa klātbūtne galīgi izsita mani no sliedēm.
-Tad jau tev nav iebildumu, ka es te palieku.
-Tikai kamēr izdzeru tavu pasūtīto kafiju.
-Labi, interesanta lasāmviela?
Nezināju vai atbildēt uz viņa jautājumu un būt laipnai vai arī sūtīt projām, vel nekad tā nebiju runājusi ar cilvēku, izņemot ar mājas īpašnieku un darba devēju, bet tās nebija šāda tipa sarunas, tāpēc īsti nezināju kā uzvesties šajā situācijā.
-Jā, bet man diemžēl jāiet uz darbu. – samelojos, tā es dariju ļoti reti, bet nezināju kā savādāk tikt no viņa projām. Jutos slikti, bet tas bija jāpasaka.
-Vismaz pateiksi savu vārdu? – viņš izskatījās nedaudz samulsis.
-Ja tiksimies vel kādreiz, tad uzzināsi. – ātri izdzēru kafiju un devos projām neatskatīdamās. Nevēlējos paskatīties uz viņa, jo zināju, ka tad palikšu un atgriezīšos pie viņa, jo sirdsapziņa neļāva būt nekaunīgai, bet prāts citu izeju neredzēja.
Kad tiku, līdz mājas durvīm sapratu, ka visu ceļu biju skrējusies un tagad esmu aizelsusies. Tad kad vel skaitījos spārnotais biju iesaistīta bruņotajos spēkos, bet tagad esmu palikusi vārgāka, tāpēc būs jāatsāk treniņi.
Atlikušo vakaru skatījos televizoru, bet domas vel aizvien kavējās citur, tāpēc nolēmu iet gulēt, bet aizmigt arī nebija vieglāk.
Grūti teikt vai mani vairāk uztrauca jaunais vīrietis vai arī saruna ar viņu, bet varbūt vel nekad nebijušās emocijas, kas tagad kā skudras skraida un jaucās pa manu galvu.
Atkal sākās darba nedēļa un biju priecīga, ka varu nodoties tai, lai nedomātu par aizvadītajām brīvdienām. Tad kad uz mana galda piezemējās čupa ar papīriem mans smaids kļuva vel platāks.
Kad diena bija galā biju pārgurusi, bet vel aizvien priecīga, jo priekšā bija vel tādas četras. Piektdienas vakarā gan jutos kā nodzīts zirgs.
Iznācu no darba vēlu vakarā, bija jānodod gada atskaite, bet tur kaut kādi caurumi, kurus nācās aizlāpīt, tāpēc biju pēdējā, kas pameta darbu. Nodevu atslēgas apsargam un devos uz mājām.
Takā pa dienu bija silts, tad nebiju paņēmusi jaku, tāpēc tagad nedaudz sala. Man patika šis dzestrums, tāpēc nesteidzos, bet izbaudīju gājienu uz mājam, vērojot apkārtni un klausoties dažādās pilsētas skaņās.
Sestdienu izdomāju pavadīt parkā, lai gan man nepatika pļāpāt ar cilvēkiem, toties skatīties, kā viņi rosās gan bija interesanti. Izvēlējos koku, kurš atradās netālu no parka tālākās robežas, atbalstīju muguru pret to, vērojot interesantas ainiņas - to kā vecāki spēlējās ar bērniem, citi pastaidzināja suņus, kā arī dažnedažadas citas nodarbes.
Bija patīkami redzēt šo rosību, puz ielāmkustība ir daudz savādāka, tur grūstās, steidzās un valda neapmierinātība, bet te pilnīgi pretēji – visi ir laimīgi un atpūšas. Vērojot šo rosību nelikās, ka esmu pametusi spārnotos, jo šādas emocijas tur bija bieži jūtamas – miers, prieks un nebija jāuztraucas -, protams, ja vien nebiji tajā laikā kaujinieku vienībā, kas atbildēja par drošību.
