Šis ir viens no maniem topošajiem darbiem un pirmais, ko publicēju apskatei, tāpēc ļoti gaidu jūsu vērtējumu un atsauksmes, ja vēlaties arī nākošās daļas. Kā arī pirmais raksts, kuru vispār publicēju šajā vietnē, tāpēc ja ir kādi ieteikumi, labprāt tos uzklausīšu...
PROLOGS
Ikviens ir teicis, ka varam darīt ko vēlamies, bet liktenis vienalga mūs ietekmēs pa savam. Ne vienmēr liktenis ir mums labvēlīgs, bet ja paspīd kāds laimes mirklis, tad to ir jāizmanto, lai arī ko tas maksātu.
Es centos aizbēgt no mīlestības un tās atstātajām sāpēm, bet tā turpina atgriezties un katrreiz sāp tāpat, kā pirmajā reizē. Ir neiespējami neiemīlēt, jo tomēr šie brīži ir paši skaistākie.
Grūti teikt vai labāk ir nemīlēt un nodoties darbam vai tomēr iemīlēt un izbaudīt tos burvīgos mirkļus, kuri atmiņā paliks mūžam. Varbūt katram mums ir lemts izbaudīt mīlas reibinošo svelmi, gan sāpju salauzto dvēseli.
1. NODAĻA
Es to vairs nevarēju izturēt man bija jātiek prom, prom, projām no visa. Redzot to, kā viņš mirst, tas salauza mani pilnībā, es vairs neiederējos starp viņiem. Vienīgais veids kā aizbēgt no visa bija, kļūstot par cilvēku.
Jau kādu laiku biju vērojusi cilvēkus, to kā viņi rosās un neapstājas, pat tad, kad liekas, ka spēka vairs nav, varbūt tā spārnotie atšķiras no cilvēkiem, mēs kad salūstam esam pagalam, bet viņi turpina cīnīties.
Cilvēki mūs notur par eņģeļiem – mītiskām radībām, kuras strādā Dieva labā, bet patiesībā esam līdzīgāki, nekā viņiem liekas, protams mēs cīnāmies ar kritušajiem, tumsas pusē nonākušajiem, bet tas arī viss, pārējo laiku mēs strādājam un mācamies.
Lielākā atšķirība ir mīlestība, jo mēs to neizjūtam gluži tā kā cilvēki, spārnotie tiek atrasti viens otram, perfekti saderošs pāris, kurš izjūt viens otru un zina, kas ar viņu notiek. Takā lielākā daļa spārnotie ir arī kareivji, tad bieži kāds krīt kaujā, un tad otrs redz ar savām acīm tieši tajā, brīdī kā tas notiek un izjūt visas tās pašas sāpes, bet nenomirst, tad dzīvi palikušie jūtas tā it kā viņam ar dzels spīlēm būtu izrauta sirds, un norauta kāda ķermeņa daļa, šīs sāpes nepāriet.
Vienīgā izeja bija kļūt par cilvēku, bet tas nebija tik vienkārši, ir jāpavada ilgs laiks līdz spārni zem ādas iesūbē un vairs viņus nejūti, tikai tad pārējie spārnotie tevi vairs neatšķir no cilvēka un tu vairāk sāc domāt kā viņi un rūpēties par savu sīkumaino ikdienas dzīvi. Tomēr bija viena problēma, ja tevi atrod kritušie, viņi centīsies tevi pakļaut, lai tu kļūtu par vienu no viņiem, tumšu, velnišķīgu un ļaunu radījumu, ja esi kļuvis par kritušo, atpakaļ ceļa vairs nav, tu aizmirsti savus principus un nododies ļaunumam.
Bet ir vel sliktāka iespēja, ja tu esi aizmucis un kļuvis par cilvēku, bet tevi atrod komisija, tad tev par sodu var nocirst spārnus, kas ir tava galvenā būtība, zaudējot spārnus, tu zaudē arī ilgdzīvošanu un noveco vel ātrāk par cilvēkiem ar mokošām sāpēm, kuras var pat atnest neprātu.
Grūti teikt kura no visām dzīves iespējām ir pati ļaunākā, laikam vairāk tas ir atkarīgs no uzskatiem un spējām pārvarēt sāpes, lai gan parasti šīs iespējas nepārdomā, ja vēlies tikt prom no turienes, tad tu arī dodies.
Es tomēr izvēlējos bēgt projām no visa, jo nespēju vairs karot vai dzīvot starp pārējiem tā, it kā nekas nebūtu noticis.
Pavadīju pusgadu uz zemes slēpjoties un bēgot līdz beidzot mani spārni iesūbēja, es zināju, ka tie ir piekļauti zem ādas, bet neviens tos vairs neredzēja. Pie ārstiem arī varēju iet mierīgi, jo cilvēku tehnoloģijas nespēja uztvert spārnus.
Strādāju mazā uzņēmumā par grāmatveža palīgu un sāku dzīvi no jauna. Bieži manīju spārnotos starp cilvēkiem, bet viņi pārsvarā vadīja lielus uzņēmumus vai investēja tajos. Labāk gan centos turēties no viņiem nostāk, lai nepieļautu to, ka kāds mana par ko esmu kļuvusi un nenodod mani komisijai.
Man piederēja privātmāja piepilsētā, bet nekā vairāk, nevēlējos nedz dzīvniekus, nedz kādu tuvu draugu. Es negribēju draudzēties ar cilvēkiem, patiesībā spārnotajiem ir grūti draudzēties ar cilvēkiem, jo mēs esam ļoti atklāti klusi un vairāk darām, nekā runājam. Šīs īpašības daudzus cilvēkus biedē vai neapmierina, tāpēc labāk izvairījos no draudzības.
Biju jau paspējusi, izveidojusi savu dienas rutīnu – mājās brokastis, tad darbs, pēc tam vēlās pusdienas mazā, jaukā kafejnīcā „Saulespuķe”, un vakarā jau atkal mājās. Brīvdienās pastaigājos un meklēju kādu vietu kur varētu uzņemt enerģiju atkal jaunai darba nedēļai, lai gan darbs nebija grūts tas bija vienāds. Tomēr es šādi dzīvoju, jo nebija iespēja kādu zaudēt vai pašai pārāk daudz domāt par zaudēto.
Tā kā mūsu vārdnīcā nav vārdi – garlaicīgs vai aizraujošs -, tad es īsti nezinu kā nosaukt pašlaik ritošo dzīvi, bet vajadzēja uzrasties tikai vienam vīrietim, lai mana dzīve kardināli izmainītos.
