Liels paldies visiem lasītājiem, jo šis ir pirmais darbs ko kādam esmu rādijusu un vel jo vairāk arī pabeigusi. Zinu ka augšā rakstīts noslēgums, bet ja jūs gribat 2. "grāmatu" (vel neesmu izdomājusi stāsta nosaukumu), tad šīm rakstam jāsavāc vismaz 100 patīk.
Kā vienmēr šeit ir iepriekšējā daļa ---->http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sparnotie-9-dala/834688
Nākamajā dienā devos pie Ezriela, lai atdotu mašīnu un paņemtu Bellu.
Piebrauc, bet Ezrieles jau gaidīja pie mājas ar grozu uz rokas.
-Es tev parādīšu vienu no savām mīļākajām vietām. –Ezriels plati smaidija.
-Bet kā ar suņukiem? –Nedaudz padomājusi jautāju.
-Ar viņiem viss būs labi, vēlāk atnāks apkopēja un parūpēsies par viņiem. –Izskatījās, ka viņš ļoti priecājas, kad visu ir jau izplānojis.
-Ak šitā! – Biju pārsteigta.
-Labi, kāp blakus un braucam. –Viņš uzlika grozu uz aizmugures sēdekļa, un pats piesēdās pie stūres.
Mēs braucām aptuveni stundu, līdz nokļuvām uz kāda grants ceļa, kuram gar malām bija daudz krūmu. Ceļš bija šaurs un vijās gar kalna malu, ik palaikam starp kokiem apakšā pavīdēja upe, bet tā visapkārt bija mežs.
Mēs iebraucām tādā kā stāvietā, kas bija, aptuveni trīs mašīnām domāta, priekšā bija koka izbūve, kas sniedzās pāri kraujas malai.
Skats bija ļoti skaists, apkārt koki, tālu lejā līkumoja upe un saule gāja uz rietu, likās, ka vairāk neviena nav, tikai mēs divi vien.
-Fantastiski! –Es noelsos.
-Jā. –Šī ir mana mīļākā vieta, viņš smaidot noteica.
-Par to es nebrīnos. –Iesmējos –Izskatās, ka jūties jau labāk.
-Nu jā, man nepatīk, teiksim tā, slimot. –Arī Ezriels iesmējās.
Es ieskatījos viņa brūnajās acīs, bija sajūta, ka mēs esam ļoti līdzīgi. Jā, cik zinu arī viņš ir piedzīvojis traģēdijas, bet likās, mūs saista kas cits.
-Izij? –Viņš saņēma rokās manu seju un lika skatīties savās brūnajās acīs.
-Jā?
-Es nezinu kā tas ir iespējams, bet es tevi mīlu!
Es strauji atkāpo, jo man viņš patiešām patīk, bet ko tādu dzirdēt no viņa bija pārsteigums, ko negaidīju.
-Atvaino, vienkārši, es nezinu... Es patiešām nezinu ko atbildēt... –Centos labot situāciju, bet jo vairāk runāju, jo vairāk likās, ka visu pasliktinu.
-Viss kārtībā, zinu, ka rīkojos sasteigti un ka tas bija muļķīgi no manas puses. –Varēja redzēt kā sagumst viņa pleci.
Es pieskrēju pie viņa un noskūpstīju, lai arī cik traki tas liktos, bet es mīlu viņu, pat ja Ezriels ir cilvēks un tādējādi nāksies pakļaut viņu briesmām.
-Negribējām jūs iztraucēt, bet mums šis tas te ir jānokārto. –Ieskanējās vīrieša balss no aizmugures.
Mēs abi strauji atrāvāmies viens no otra un skatījāmies uz runātāju.
Tur stāvēja pieci vīrieši, no sākuma nesapratu kāpēc no viņiem nāca smacīga tumsa līdz galvā ieskanējās viens vārds – Kritušie.
Ezriels nostājās man priekša –Ko jums vajag?
-Tu labi zini Ezs ko mēs gribam. –Runātājs ņirdzīgi smīnēja.
-Tā mani uzrunā tikai draugi, ne tādi kā jūs.
Es nevarēju mesties Kritušajiem virsū, jo pirmkārt viņi pamanītu, kas esmu un otrkārt to pamanītu Ezriels, un tad es viņu zaudētu.
Viņi nāca mums virsū – divi sagrāba Ezrielu, bet divi mani, es ļoti lūdzos, lai viņi nesajustu, kas esmu, jo tad būs problēmas.
Ezriels centās izrauties, bet vīrieši bija ļoti spēcīgi.
-Esi palicis vārgāks Ezriel. –Smīnēja runātājs, laikam viņš bija šīs grupas vadonis, jo pārējie izpildīja visu, ko viņš norādīja.
-Ej ieskrieties Noel. –Nolamājās Ezriels.
Nezinu kā Ezriels viņu pazina, bet cilvēk bieži mēdz netīšam sakulties ar Kritušajiem, jo tie parasti pārvalda visas nelegālās darbības – sākot no narkotikām līdz pat pasūtījuma slepkavībām-, viņiem nekas nerūp.
-Un pat esi ticis pie meitenes. –Viņš pienāca pie manis.
-Ej nost no viņas. – Ezriels centās izrauties.
-Nu beidzot piekritīsi ko? –Noels riebīgi smaidīja.
-Tu zini manu atbildi.- Ezriels viņam uzrēja.
-Tad būs jārīkojas savādāk. Cik žēl ka neiepazināmies. –Viņš ieskatījās man acīs un pēc tam ko novicinājās ar roku.
-Nedari to Noel. –Varēja dzirdēt izmisumu Ezriela balsī.
Abi vīri pievilka mani pie kraujas piebūves malas, ja viņi mani pārmetīs pāri, tad nokrītot uz akmeņiem būšu pagalam.
Un tad viņi pārsvieda mani, jutu kā pēkšņi laiks rit kā palēninātajā filmā. Es krītu lejā, bet vecie instinkti izdara visu manā vietā. Milzīgs sāpju vilnis izskrien cauri, bet tad brīdi pirms sadursmes spārni mani uznes atpakaļ augšā, kur Ezriels izslietiem spārniem cīnās, lai tiktu pie manis.
Pēkšņi viņi visi apstājas, jo ir pārsteigti mani redzot, bet es Ezrielu –viņš ir Spārnotais, kā es to nesajutu? Bet nebija laiks brīnīties, jo bija jātiek galā ar kritušajiem.
Nostājos uz zemes un gāju uzbrukumā, arī Ezriels lieki nekavējās.
Bijām tikuši galā ar četriem padotajiem, kad meklējām, kur ir pazudis Noels. Viņš bija kāds sešus metrus tālāk no mums uz ceļa un tēmēja ar loku.
-Mums tagad ir savādāks veids, kā izmainīt Spārnotos. -Viņš ņirdza, bet es nenoreaģēju un sajutu kā ieduras bulta sirds apvidū, bet tas nebija dziļi.
Es sajutu kā mana pasaule lēnām griežas, kaut kas nebija kārtībā. Ezriels pieskrēja man klāt un izrāva bultu.
-Tā nebija par bulta, redzi, mēs atklājam, ka ja sajuc mūsu asinis ar īpašām zālītēs un ielaiž to Spārnotajam viņš vairs neietekmē pārvēršanos. Žēl, ka man ir tikai viena deva.
Atlaidis mani guļus, Ezriels pieskrēja, pie Noela izrāva nazi, kas bija pie jostas un caurdūra viņa sirdi.
Tad viņš pienāca pie manis –Neuztraucies viss būs kārtībā, mēs tiksim ar to galā.
Bet pieci Kritušie nebija vieni, pārējā kompānija uzradās līdzko Noels bija pagalam, pēdējais ko redzēju būdama pie samaņas, bija Ezriels, kas centās tikt ar viņiem visiem galā.
