local-stats-pixel fb-conv-api

Spārnotie - 9. daļa1

Kārtējās brīvdienas ir garām un jauna Spārnoto nadaļa ir klāt. Kā vienmēr te būs iepriekšējā daļa http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sparnotie-8-dala/834252

Šeit ir arī literatūras konkursa darbi, droši ej nobalso par labāko ---> http://spoki.tvnet.lv/konkursi/Literaturas-konkurss-5-balsosana/834522

9. NODAĻA

Nākamajā rītā saņēmu zvanu no Ezriela, viņu laiž mājas, bet ar nosacījumu, ka kāds par viņu parūpēsies. Izrādījās, ka māsiņa stāv viņam blakus, lai pārliecinātos, ka es patiešām to varēšu izdarīt.

Spārnotie izmanto daudz cilvēku tehnoloģijas, tāpēc braukt biju iemācījusies jau krietni sen, kā arī man bija tiesības, ja nu bija vajadzība pārvietoties starp cilvēkiem.

Tā nu nokļuvu līdz Ezriela mājai, iekāpu mašīnā un devos viņam pakaļ uz slimnīcu. Sen nebiju braukusi, tāpēc bija grūti uzsākt braukšanu un pierast pie pārslēgšanos, bet pēc īsa gabaliņa, jau atkal biju visu atcerējusies un brauciens noritēja gludi.

Pie slimnīcas ieejas mani gaidīja jau Ezriels ar uzstājīgo māsiņu.

-Tad parūpējies par viņu kārtīgi. –Viņa nopietni noteica.

-Protams, darīšu visu ko spēšu. –Pasmaidīju.

-Es arī te varbūt esmu, nerunājiet par mani kā par mazu bērnu. –Īgni noteica Ezriels.

-Ja nu kas, slimnīca būs tepat. –Māsiņa laipni man pasmaidīja.

-Gan jau ar visu tikšu galā.

-Es vel aiz vien esmu tepat, beidziet mani ignorēt. –Nu jau viņš sāka palikt dusmīgs.

-Labi, labi, vari doties mājās, bet vairāk muļķības nedari. –Māsiņa parādīja savu kārtējo saulaino smaidu.

-Nu tad beidzot. –Varēja manīt kā Ezriels beidzot sāk atslābināties.

-Uz redzēšanos! –Atvadījos.

-Visu labu! – Māsiņa atvadījās un iegāja atpakaļ slimnīcā.

-Es ilgi šo vairs nebūtu izturējis. –Ezriels turpināja pukoties.

-Beidz takšu, viņa tikai grib, lai tu ātrāk izveseļojies. –Pasmējos, jo viņš patiešām izskatījās smieklīgs.

-Labi, labi, braucam beidzot mājās.

Tā nu abi iekāpām mašīnā un devāmies mājup, paceļam paņēmu no kaimiņiem abus suņukus, lai nebūtu lieku raižu.

Piebraucām pie Ezriela mājas, visi kopā izkāpām, un es gribēju jau iet atpakaļ uz mājām, bet Ezriels mani apturēja.

-Kur tu tā sataisījies?

-Ļaušu tev atpūsties un rīt atnākšu. –Pasmaidīju.

-Tā nu gan nevar, un kurš par mani parūpēsies? –Viņš pasmējās.

-Tu taču pirmīt teici, ka neesi mazs bērns. –Paķircināju viņu.

-Varbūt tagad esmu. –Viņš skaļi iesmējās.

-Tad ko mazais bērns grib? –Turpināju ķircināties.

-Būtu labi, ja es pagatavotu pusdienas, bet tu paliktu papusdienot. –Viņš pasmaidīja.

-Izklausās jau vilinoši, bet šoreiz man ir jāgatavo. –Uzstāju, jo nevēlējos būt par apgrūtinājumu.

-Tad varbūt kopā? –Viņš turpināja tielēties.

-Tagad es saprotu, kāpēc tevi tik ātri izlaida, tu esi pārāk ietiepīgs un spītīgs. –Pasmējos.

-Kā gan savādāk.

Iegājām visi mājā, kamēr Ezriels aizgāja nomazgāties un pārgrebties es ķēros klāt pie gatavošanas.

Kad biju pabeigusi mizot kartupeļus arī Ezriels ienāca virtuvē.

-Tu nu gan ātri esi atpakaļ. –Pasmaidīju.

-Vīriešiem daudz laika nevajag. –Viņš paķircināja mani.

-Nu tad ķeries klāt pie gaļas. –Iemetu viņam ar virtuves dvielīti.

-Eu, eu, eu, šitā nedrīkst, būs mani vel jāved atpakaļ uz slimnīcu. –Viņš turpināja smieties.

-Tad strādā un nerunā muļķības.

-Kā teiksi saimniec.

Tā nu turpinājām gatavot, abi sunīši spēlējās dzīvojamajā istabā, ik pa laikam atskriedami uz virtuvi, lai apskatītos vai vel aizvien esam turpat.

Pēc stundas galds bija uzklāts visi kopā paēdām, sunīšiem, protams, bija savs ēdiens bļodiņās uz grīdas. Vienīgā, kas skanēja fonā bija relax mūzika.

Man nedaudz pietrūka trauksmainā Spārnoto dzīve, bet kopš uzradās Ezriels un Bella man vairs nav tik vientuļi, varbūt es beidzot varēšu saukt šo vietu par mājām un dzīvot laimīga.

Tomērt lidošana man pietrūkst visvairāk, kad tu laidies lejā un spārnu galus glauda vējšs, kad lietus laikā ūdens sajaucas ar gaisu un ūdens pilieni slīd gar spalvu. Šīs sajūtas ir grūti aprakstīt, jo tās ir jāizjūt. Es zinu, ka ja es gribu dzīvot, tad par šo ekstru man ir jāaizmirst, bet tā ir daļa no manas būtības, no tā, kas es esmu.

Un brīžiem Ezriela klātbūtne ir apgrūtinoša, jo jau divas reizes esmu sevi gandrīz nodevusi, šādas emocijas, ko izjūtu kopā ar viņu atgādina man par seno dzīvi, kad nebija jāuztraucas, ka spārni no laimes var izšauties gaisā, tad tā bija normāla parādība, bet tagad, tagad tā vairs nav.

Pats trakākais ir tas, ka es vairs neapdraudu tikai sevi, bet arī tos, kas man ir tuvi, jo ļaunums izmantos dažādus paņēmienus, ja gribēs mani savā pusē, bet komisija neatstās lieciniekus.

Tā nu mēs paēdam, es nomazgāju traukus kamēr Ezriels izstaidzināja suņus, tad gan es viņam teicu, ka man jādodas mājup un ka rīt būšu atpakaļ, bet viņš teica, ka varu pārnakšņot turpat.

-Bet man nav mantu, tas ir pirmkārt, un otrkārt, es nepalikšu šeit pa nakti. –Paliku pie sava.

-Tad vismaz atļauj man tevi aizvest. –Viņš vāri pasmaidīja.

-Nezinu gan, tevi tikai šodien izrakstīja no slimnīcas un maz, kas var notikt, kad brauc viens.

-Nu tad paņem tu mašīnu un rīt atbrauc, jo es nevēlos, lai tev manis dēļ būtu kādas neērtības.

-Ja es paņemšu mašīnu, tu beigsi uztraukties?

-Protams! –Viņš pasmaidīja –Un Bella var palikt tepat, lai tev viņa nav visu laiku jāvadā.

-Labi, bet tikai uz šodienu, jo rīt došos uz veikalu pēc velosipēda, lai tev nebūtu visu laiku, par mani jāuztraucas. –Pasmaidīju pretī.

-Izskatās ka tu esi tikpat ietiepīga kā es. –Viņš iesmējās.

-Kā gan savādāk. –Paņēmu savas mantas un devos jau uz izeju.

-Izij?

-Jā? - pagriezos pret Ezrielu.

-Brauc prātīgi. –Viņš mulsi pasmaidīja.

-Protams. –Atsmaidīju pretī un devos uz mašīnu, lai brauktu mājās.

Bija jocīgi būt vienai istabā, biju jau pieradusi pie Bellas klātbūtnes.

55 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt