Smalkjūtība. [5]9

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Smalkjutiba-4/764788




Kad mani ieved ēdamzālē, es neizvēlos savu ierasto galdiņu pie pašas tālākās telpas sienas, bet apsēžos turpat pie durvīm. Manis pavadošajiem sanitāriem nostājoties pie sienas miera stājā, es ignorējot man priekšā izlikto ēdienu, paceļu skatienu un ļauju tam klejot pa telpu, ložņājot starp galdiem un izmisīgi laužoties pa cilvēku skumju ieskautajām sejām. Pašai negribot to atzīt, es labi zinu ko meklēju. Pēkšņi mans skatiens sastingst pie kādas sejas. Pakrūtē kaut kas nelāgi sagriežās.

Viņš.

Tumšās, negaisa zilās acis manī verās pavisam mierīgi, kaut arī zinu,- tās redz stindzinošo izbīli un manu aizturēto izelpu. Savādām sāpēm glāstot pakrūti, es pārlaižu skatienu viņa bālajiem vaibstiem, kurus tagad ieskauj sabiezējuši, tumši zili un violeti zilumi. Labais acs plaksts ir uzblīdis un gandrīz pilnībā aizsedz aci. Sievišķīgā, glīti veidotā apakšlūpa ir pārsista un asinīm pieplūdusi. Plānais, zīdpapīram līdzīgais krekls nenoslēpj skaudros zilumus, kuri kā zvaigžņu raksts iezīmē visu viņa augumu, sākot no torsa un beidzot ar kailajām kāju pēdām. Viņa acīs tumsa ir gandrīz uzvarējusi gaismu, taču trauslais mirdzums tajās nemainīgi pauž, ka ticība vēl joprojām mājo viņa dvēseles dziļākajās dzīlēs. Gaisma vēl joprojām mirdz, kaut arī pavisam vāji, it kā tulīt varētu izzust.

Doma par to, ka šīs zīmes viņā ir atstātas manis dēļ, liek skatienam sagriezties. Norijusi siekalas, es saraucu uzacis, bez vārdiem jautājot, kas noticis. Kā atbildot, viņa skumjajos lūpu kaktiņos iezogās mierīgs pussmaids. Sadragātajā sejā tas izskatās trausls un pavisam neiederīgs. Viņa lūpas nedaudz paverās un bez skaņas izveido vārdu.

"Nesatraucies."

Nepieskāries sev priekšā izliktajam ēdienam, viņš uzmanīgi pieceļās un apspiedis sāpju ēnu, kas pārslīd viņa skatienam, lēniem soļiem dodās uz izejas pusi. Pie katra soļa viņa ķermenis gandrīz nemanot saraujās.

- Kādēļ Tu to dari? - viņam ejot garām, es strauji pieceļos un apspiežot sūrstošās sāpes, aizšķērsoju viņam ceļu. Atgāžot galvu, es ļauju sev ieskatīties viņa tumšajās, negaisa zilajās acīs. Tuvumā zilumi un sarecējušās asinis viņa skumjajos lūpu kaktiņos izskatās daudz briesmīgāk. Viņa skaistie, marmorā kaltie sejas vaibsti ir iekrituši un kā ar bieziem otas triepieniem, noklāti ar tumši ziliem un violetiem zilumiem. No deguna, tievā straumītē gausi slīd vēl svaiga asiņu straumīte. - Kādēļ? - es pieklusinu balsi, redzēdama, ka jaunā vīrieša skumju ieskautajā sejā mans jautājums neatstāj nekādas pēdas. Viņš smaržo pēc aukstas nakts un pavisam vieglas, apkārt klīstošas miglas.

- Tādēļ, ka es tev ticu. - viņa klusā balss atskan kā vēja čuksti koku galotnēs un vētras plosītas jūras kliedzieni, kad tā sitās pret melnajām piekrastes klintīm.

- Tu kļūdies. - jūtot acīs sariešamies trauslām izmisuma asarām, es klusi nočukstu. - Es nevaru uzvarēt, es jau esmu padevusies. -

- Neesi gan. - viņš vienkārši nosaka un viegli pieliecis galvu, pavisam trausli pieskarās manam krūšukurvim. Kaut arī viņa pirksti ir ledaini auksti, pieskāriens apdedzina manu aukstumā trīsošo ādu. - Tur vēl pukst tava sirds. Kamēr tā ir, tikmēr tevī vēl mīt ticība. - ar šiem vārdu viņu satver sanitāru stingrie plaukstu tvērieni. Viņa roka noslīd no manis un iekrīt bezdibenī. Tikai tad, kad viņa siluets pazūd manam skatienam, sanitāri acīm tumši mirdzot, sastājās ap manu augumu.

Aizverot acis, es nejūtu to, kā viņu aukstie sitieni skar manu ķermeni, seju un dvēseli. Es nejūtu to, kā tie raupji un nesaudzīgi glāsta manas krūtis un vēderu. Es nedzirdu viņu trulos, gārdzošos smieklus un neredzu neko nevēstošos, tukšos skatienus.

Vienīgais ko jūtu, ir pavisam trauslais, tauriņa spārnu vēdiem līdzīgais pieskāriens, kurš aizvien kavējās uz mana viscaur trīsošā krūšukurvja.


***

Es vēlējos pateikties visiem, kas cītīgi gaida nākošās nodaļas, sniedz man ieteikumus, labus vārdus un tic. Nekad nebiju domājusi, ka būs tāds atbalsts. Paldies.

Jūsu Kumelīte.