Smalkjūtība. [4]2

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Smalkjutiba-3/764580




Vislielākā dzīves nolemtība ir laiks. Laiks. Acumirklis, kurā eksistējam un kurš tomēr mums nekad nepieder.

Kameras telpa ir tumša un mikla, tajā līdzās man, mīt klusi mitru ēnu silueti. Tie mani vēro. To dziļās, nespodrās acis izseko maniem seklajiem elpas vilcieniem un lūkojās uz mani, kad atspiedusi galvu pret kameras raupjo sienu, cīnos ar dēmoniem savu aizvērto plakstu tumsībā. Gaiss ož pēc pelējuma un drēgnas nolemtības, kas jaucās ar pavisam vieglu sviedru smārdu. Telpā valda pilnīga, smaga tumsa, šeit nav neviena loga vai sīkas spraugas uz ārpasauli, kas ļautu man nojaust, kāds diennakts laiks ir iestājies.

Ik pa laikam es ieslīgstu trauslā bezsapņu miegā, taču tas neilgst ilgi,- tik pat ātri cik aizmiegu, es uztrūkstos no neizskaidrojamās trauksmes sajūtas, kas kā bieza migla krāsojās manā pakrūtē. Šādi es guļu dienu, varbūt divas, varbūt pat nedēļu, taču neviens neierodās pie manis, lai aizvestu uz ēdamzāli vai balto telpu ar stikloto sienu. Jo ilgāk es guļu, veroties kameras tumšajos, klusuma kliedzienu un miklo ēnu ieskautajos griestos, jo vairāk man šķiet, ka es neesmu uzvarējusi. Ja es tāda būtu, mani nelikti atpakaļ šajā kamerā, man ļautu pašai turēt rokās savu likteni, man ļautu iet. Bet uz kurieni? Man nav māju. Nāsīs iesitās degošas miesas smārds un atmiņā ataust sārtās liesmas strēles, kuras savos garajos pirkstos ir satvērušas manu māju. Skatienam samiglojoties, es cieši aptveru galvu un ieslīdu trauslā, nemierīgā miegā.

Nožēla ir pati bezjēdzīgākā emocija, kas cilvēkā ir radīta. Nekas nav atgriežams. Nekas nav par labu vēršams. Taču tā ir vienīgais, kas palicis manā tukšajā dvēseles čaulā.

- Celies. - mani uzmodina auksta pavēle, kura kā ledaina ūdens šalts, stindzinoši skar manu augumu. - Celies. - sanitārs atkārto skaļāk, redzot cik vārgi es atspiežos uz elkoņiem un cik lielas pūles man sagādā piecelšanās sēdus. - Dārzeņi. - savas pustumsā mirdzošās acis pievērsis man, viņš truli nomurmina un raupji saņēmis manu delmu, izvelk ārā pa kameras durvīm.

- Kurp mēs ejam? - redzot, ka pie pirmā pagrieziena mēs nogriežamies svešā gaitenī, mana balss klusi pāršķeļ klusumu. Pie katra izrunātā vārda kakls sāpīgi iesmeldzās.

- Klusē. - vairīdamies lūkoties tieši man sejā, vīrietis samiedz acis un atvēris kādas durvis, ieved mani kādā flīzētā telpā. Gaiss nosmaržo pēc ūdens tvaikiem un lētu ziepju aromāta. Dušas.

- Velc nost. - vīrietis auksti pavēl, ar galvas mājienu gausi norādīdams uz manu plāno kreklu. Taču lai cik ļoti viņš vēlētos to noslēpt,- uz mirkli viņa tukšajās acīs atmirdz klusa iekāres dzirksts.

- Ko? - bezspēcīgi ieplešot acis, es nosēcu un kā aizsargājoties, kautri apviju rokas apkārt augumam.

- Kreklu. - viņš aizkaitināts norāda un nepacietīgi ieklepojās. Aizverot acis, es pirkstos satveru zīdpapīram līdzīgo krekla audumu un pārvilkusi to pāri galvai, nometu turpat uz flīzētās grīdas. Es nevēlos atvērt acis. Es neesmu gatava sastapties ar sanitāra pētošo skatienu, kurš ceļo pa manu kailo ķermeni, lūkojoties uz manām krūtīm, bālo ādu, kājām un vidukli.

Acis es atveru tikai tad, kad ieslēgta šaurajā telpā starp stiklotajām, ūdens tvaikos aizmiglotajām sienām, atgriežu ūdens krānu. Aukstajai, spēcīgajai ūdens straumei slīdot pa manu ķermeni, es atgāžu galvu un labpatikā izdvešu klusu nopūtu. Ūdens atveldzē manu sūrstošo ādu un noskalo dienām ilgi krājušos netīrumus un sviedrus. Ūdens ļauj man atdzimt, aizmirst bailes, nožēlu un sāpes. Tas izdziedē.

Aizverot acis, es ļauju aukstajam ūdenim traukties uz manas kailās ādas, līdz pagriezusie, uz stiklotās, ūdens tvakiem aizsvīdušās sienas, es ieraugu smalkā rokrakstā uzvilktus vārdus.

"Tavs ierocis ir tava cerība."